DIVUS gadus pirms šī notikuma mēs ar Evelīnu Treibertu, manu pārinieci misionāru kalpošanā, pabeidzām mācības Gileādas skolas ceturtajā grupā. Tolaik Gileādas skola atradās netālu no Itakas Ņujorkas štatā. Pēc skolas absolvēšanas mūs norīkoja sludināt Santaanā. Es labprāt pastāstīšu, kā man klājās, gandrīz 29 gadus kalpojot par misionāri, taču vispirms vēlos paskaidrot, kāpēc es izvēlējos šādu dzīves ceļu.

Es piedzimu 1923. gadā Spokanā, Vašingtonas štatā (ASV). Mani vecāki, Džons un Eva Olsoni, bija luterāņi, tomēr viņi nespēja pieņemt baznīcas mācību par elli, jo tā bija pretrunā ar viņu pārliecību, ka Dievs ir mīlošs. (1. Jāņa 4:8.) Tēvs strādāja maiznīcā, un kādu vakaru kāds darbabiedrs viņam paskaidroja, ka Bībelē nav atrodama mācība par elles ugunīm, kur kāds tiktu mocīts. Drīz vien mani vecāki ar Jehovas liecinieku palīdzību sāka mācīties Bībeli un uzzināja, kas patiesībā Bībelē ir stāstīts par to, vai pastāv dzīve pēc nāves.

Man bija tikai deviņi gadi, taču es atceros, cik aizrautīgi vecāki runāja par to, ko bija iemācījušies no Bībeles. Viņu entuziasms tikai pieauga, kad viņi uzzināja, ka patiesā Dieva vārds ir Jehova un ka mācība par trīsvienību nav balstīta uz Bībeli. Es kā sūklis uzsūcu brīnišķīgās Bībeles mācības un sapratu,  ka patiesība cilvēku atbrīvo. (Jāņa 8:32.) Man nekad nebija sajūta, ka mācīties Bībeli ir garlaicīgi, gluži pretēji — man vienmēr patika iedziļināties Dieva Rakstos. Kaut gan pēc dabas es biju kautrīga, es gāju vecākiem līdzi sludināt. 1934. gadā tēvs un māte kristījās, savukārt es par Jehovas liecinieci kļuvu 1939. gadā, kad man bija 16 gadi.

1940. gada vasarā vecāki pārdeva mūsu māju, un mēs visi trīs pārcēlāmies uz Kordeleinu Aidaho štatā, kur sākām kalpot par pionieriem. Mēs dzīvojām īrētā dzīvoklī, kas atradās virs autoservisa, un mūsu mājās tika rīkotas draudzes sapulces. Tolaik draudzes lielākoties pulcējās privātmājās vai īrētās telpās, jo nebija daudz draudžu, kurām bija sava valstība zāle.

1941. gadā mēs ar vecākiem apmeklējām kongresu, kas notika Sentluisā Misūri štatā. Svētdien bija ”Bērnu diena”, un šajā dienā bērni un jaunieši vecumā no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem sēdēja pirmajās rindās skatuves priekšā. Brālis Raterfords teica runu, kuras kulminācijā viņš vērsās pie mums, bērniem un jauniešiem, ar šādiem vārdiem: ”Bērni! Kuri no jums ir ar mieru.. klausīt Dievam un viņa ķēniņam, lūdzu, piecelieties!” Mēs visi piecēlāmies. Tad brālis Raterfords teica: ”Lūk, vairāk nekā 15000 jaunu valstības liecinieku!” Tajā brīdī es apņēmos, ka kalpošana par pionieri būs mans dzīves ceļš.

Pāris mēnešus pēc minētā kongresa mēs pārcēlāmies uz Oksnardu Kalifornijas dienvidos. Mēs bijām saņēmuši uzdevumu izveidot šajā pilsētā draudzi. Dzīvojām mēs treilerī, kurā bija tikai viena gulta. Katru vakaru mūsu galds pārtapa par manu ”gultu” — ņemot vērā, ka iepriekš man bija pašai sava guļamistaba, tās man bija lielas pārmaiņas.

Neilgi pirms tam, kad mēs ieradāmies Kalifornijā, risinājās dramatiski notikumi — 1941. gada 7. decembrī Japāna uzbruka Pērlhārborai Havaju salās, un nākamajā dienā ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā. Varas iestādes izsludināja aptumšošanu, un mums vakaros bija jāizslēdz gaisma. Tas tika darīts tāpēc, lai japāņu zemūdenēm, kas patrulēja Kalifornijas piekrastē, necaurredzamajā tumsā būtu sarežģīti trāpīt mērķos uz sauszemes.

Dažus mēnešus vēlāk, 1942. gada septembrī, mēs devāmies uz Klīvlendu Ohaio štatā, lai tur apmeklētu kongresu ar nosaukumu ”Jaunā pasaule”. Brālis Neitans Nors tajā uzstājās ar runu ”Vai miers var būt ilgstošs?”, kurā viņš iztirzāja Atklāsmes grāmatas 17. nodaļu, kur ir stāstīts par ”zvēru” un kur teikts, ka tas ”bija, tā tagad nav, bet tas izkāps no bezdibeņa”. (Atkl. 17:8, 11.) Brālis Nors paskaidroja, ka ”zvērs” bija Tautu Savienība, kuras darbība apsīka 1939. gadā. Bībelē bija paredzēts, ka ”zvēram” ir jāparādās no jauna un ka pēc tam ir jāiestājas nosacītam miera periodam. Tieši tā arī notika, kad 1945. gadā beidzās Otrais pasaules karš un neilgi pēc tam ”zvērs” parādījās jau kā Apvienoto Nāciju Organizācija. Jehovas liecinieki visā pasaulē izvērsa sludināšanu vēl plašāk, un kopš tā laika valstības sludinātāju skaits ir pārsteidzoši strauji audzis.

Pravietojums no Atklāsmes grāmatas man palīdzēja saprast, cik daudz darba vēl jāpaveic valstības labā. Kad es dzirdēju paziņojumu, ka nākamajā gadā sāks darboties Gileādas skola, man radās vēlme kļūt par misionāri. 1943. gadā mani norīkoja kalpot par pionieri Oregonas štata pilsētā  Portlendā. Tolaik mēs izmantojām patafonus, lai atskaņotu pie ļaužu mājām sprediķus, un pēc tam piedāvājām viņiem uz Bībeli balstītu literatūru par Dieva valstību. Visu šo gadu doma par misionāres kalpošanu man neizgāja no prāta.

1944. gadā es biju neizsakāmi priecīga, kad saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā kopā ar savu draudzeni Evelīnu Treibertu. Piecus mēnešus pasniedzēji mums mācīja, kā gūt prieku, iedziļinoties Bībelē. Mūs dziļi iespaidoja viņu pazemība. Dažkārt ēdienreižu laikā šie brāļi mūs apkalpoja pie galda. 1945. gada 22. janvārī mēs pabeidzām skolu.

1946. gada jūnijā mēs ar Evelīnu, kā arī Leo un Estere Mahani ieradāmies savā norīkojuma vietā Salvadorā. Mēs redzējām, ka druvas tur ir ”baltas pļaujai”. (Jāņa 4:35.) Kā uzskatāmi parāda raksta sākumā minētais notikums, garīdzniekus mūsu darbība ļoti saniknoja. Nedēļu pirms tam notika mūsu pirmais rajona kongress Santaanā. Mēs cītīgi aicinājām cilvēkus uz publisko runu, kas bija paredzēta kongresā, un bijām ļoti priecīgi, kad uz to ieradās gandrīz 500 cilvēki. Garīdzniekiem neizdevās mūs iebiedēt un patriekt no pilsētas, notika gluži pretējais — mūsos nostiprinājās apņēmība palikt šeit, lai palīdzētu godprātīgiem cilvēkiem. Kaut gan mācītāji aicināja ļaudis nelasīt Bībeli un tikai daži varēja atļauties to iegādāties, daudzi bija izslāpuši pēc patiesības. Viņi augstu vērtēja mūsu centienus apgūt spāņu valodu, lai mēs varētu viņiem mācīt par patieso Dievu Jehovu un viņa brīnišķīgo solījumu atjaunot uz zemes paradīzi.

Viena no manām pirmajām Bībeles skolniecēm Salvadorā bija Roza Asensio. Kad viņa sāka mācīties Bībeli, viņa pārtrauca kopdzīvi ar savu draugu. Vēlāk arī viņš piekrita Bībeles nodarbībām, viņi apprecējās, pēc tam kristījās un kļuva par dedzīgiem Jehovas lieciniekiem. Roza bija pirmā vietējā pioniere Santaanā. *

Rozai piederēja neliels pārtikas veikaliņš. Ik reizi, kad Roza devās sludināt, viņa veikalu slēdza, paļaujoties, ka Jehova palīdzēs viņai gādāt par savām vajadzībām. Kad Roza pēc pāris stundām atgriezās mājās un atslēdza veikala durvis, pircēju tajā netrūka. Viņa pārliecinājās, cik patiesi ir Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 33. pantā lasāmie vārdi. Līdz pat sava mūža galam Roza uzticīgi kalpoja Jehovam.

Reiz kāds garīdznieks ieradās pie vīrieša, kas mums, sešiem misionāriem, izīrēja māju. Priesteris vīrieti brīdināja, ka tad, ja viņš mums atļaus arī turpmāk īrēt šo māju, viņš un viņa sieva tiks izslēgti no baznīcas. Šis vīrietis, kas bija veiksmīgs biznesmenis, jau iepriekš izjuta nepatiku pret to, kā rīkojas garīdznieki, un viņš nepadevās spiedienam. Mūsu saimnieks pat pateica, ka viņam nav nekas iebilstams pret to, ja viņu izslēdz no baznīcas. Mums viņš sacīja, ka varam dzīvot pie viņa tik ilgi, cik vien vēlamies.

Salvadoras galvaspilsētā Sansalvadorā kāda misionāre mācīja Bībeli inženiera Baltasara Perlas sievai. Šim inženierim bija laba sirds, taču reliģisko vadītāju liekulības dēļ viņš bija zaudējis ticību Dievam. Kad pienāca laiks būvēt filiāli, Baltasars, kas tolaik vēl nebija pieņēmis patiesību, piedāvāja bez maksas projektēt ēkas un uzraudzīt to būvniecību.

Sadarbojoties ar Jehovas lieciniekiem šī būvniecības projekta laikā, Baltasaram radās pārliecība, ka viņš ir atradis patieso reliģiju. 1955. gada 22. jūlijā viņš kristījās, un neilgi pēc tam kristījās arī viņa sieva Paulīna. Abi viņu bērni uzticīgi kalpo Jehovam. Viņa dēls, Baltasars Perla jaunākais, jau 49 gadus kalpo Bruklinas Bētelē, sekmēdams sludināšanu, kas visā pasaulē arvien vēršas plašumā. Šobrīd viņš ir ASV filiāles komitejas loceklis. *

Kad mēs Sansalvadorā sākām organizēt kongresus, brālis Perla parūpējās, lai tie varētu noritēt lielā sporta zālē. Sākumā kongresa apmeklētāji aizpildīja tikai dažus sektorus, tomēr ar Jehovas svētību mūsu rindas gadu no gada auga. Galu galā visa zāle bija piepildīta un pat pārpildīta. Šajos priecīgajos pasākumos es sastapu tos cilvēkus, kuriem es biju vadījusi Bībeles nodarbības. Iedomājieties, cik es biju priecīga, kad mani agrākie Bībeles skolnieki mani iepazīstināja ar maniem ”mazbērniem” — tikko kristītiem brāļiem un māsām, kuriem Bībeli bija mācījuši viņi.

Reiz kongresā pie manis pienāca kāds brālis un teica, ka viņš vēlas man atzīties kādā nodarījumā. Tā kā es viņu nepazinu, es biju ieintriģēta. Brālis paskaidroja: ”Es biju viens no tiem puišeļiem, kas meta uz jums akmeņus Santaanā.” Tagad viņš, tāpat kā es, kalpoja Jehovam. Man bija neaprakstāms prieks dzirdēt tik labu vēsti. Šī saruna man bija vēl viens pierādījums, ka pilnas slodzes kalpošana ir labākais dzīves ceļš, kādu vien cilvēks var izvēlēties.

Gandrīz 29 gadus es biju misionāre Salvadorā: vispirms es kalpoju Santaanā, tad Sonsonatē, pēc tam Santateklā un visbeidzot Sansalvadorā.  1975. gadā es pēc daudzām lūgšanām izlēmu pārtraukt misionāres kalpošanu un atgriezties Spokanā, lai varētu palīdzēt saviem padzīvojušajiem vecākiem, kas vēl aizvien uzticīgi kalpoja Dievam.

1979. gadā nomira mans tēvs, un es turpināju gādāt par māti, kas pamazām kļuva arvien nespēcīgāka. Viņa nodzīvoja vēl astoņus gadus un nomira, sasniegusi 94 gadu vecumu. Šis smagais laiks izsmēla manus fiziskos un emocionālos spēkus. Stresa iespaidā man parādījās jostas roze — kaite, kas rada nepatīkamas sāpes. Tomēr lūgšanas un tas, ka es izjutu, kā Jehova mani maigi atbalsta un stiprina, man ļāva izturēt šos pārbaudījumus. Es redzēju, cik patiess ir Jehovas solījums: ”Kamēr jūs paliksit sirmi. ..Es jūs nesīšu un jūs izglābšu.” (Jes. 46:4.)

1990. gadā es pārcēlos uz Omaku Vašingtonas štatā. Šeit es atkal jutos noderīga, jo redzēju, ka varu sniegt vērtīgu ieguldījumu, sludinot cilvēkiem spāņu valodā. Vairāki no maniem Bībeles skolniekiem ar laiku kristījās. Pienāca brīdis, kad man bija grūti tikt galā ar visiem pienākumiem manā mājā Omakā, tāpēc 2007. gada novembrī es pārcēlos uz dzīvokli netālajā Šelanas pilsētā. Kopš tā laika man lielu atbalstu sniedz Šelanas spāņu valodas draudze, pie kuras es piederu, un es par to esmu ļoti pateicīga. Tā kā es šajā draudzē esmu vienīgā gados vecā Jehovas lieciniece, brāļi un māsas mani ir ņēmuši savā aizgādībā kā vecmāmiņu.

Kaut gan es pieņēmu lēmumu neveidot ģimeni un nelaist pasaulē bērnus, jo vēlējos kalpot Dievam ”bez novēršanās”, man ir daudz garīgo bērnu. (1. Kor 7:34, 35.) Es apzinājos, ka pašreizējā dzīve nevar sniegt visu, ko varētu vēlēties. Tāpēc es izlēmu, ka ieguldīšu spēkus, lai darītu to, kas ir pats galvenais, proti, no visas sirds kalpotu Jehovam. Jaunajā pasaulē būs papilnam laika darīt daudz ko citu, kas sagādā gandarījumu. Mans mīļākais pants ir 145. psalma 16. pants, kur ir apsolīts, ka Jehova īstenos visas mūsu vēlmes.

Tagad man ir 91 gads, taču veselība man vēl aizvien ļauj kalpot par pionieri. Šī kalpošana man liek justies sirdī jaunai un sniedz dzīvē jēgu. Kad es pirmo reizi ierados Salvadorā, sludināšana šajā zemē tik tikko iesākās. Par spīti Sātana nemitīgajiem centieniem radīt šķēršļus mūsu darbībai, tagad Salvadorā ir vairāk nekā 39 tūkstoši sludinātāju. Iespēja redzēt šādu skaitlisku pieaugumu ir stiprinājusi manu ticību. Man nav nekādu šaubu, ka Jehova ar savu svēto garu atbalsta savus kalpus!