Stiprināsim savu ģimeni ar ”iepriecinošiem vārdiem”

AR KATRU minūti Dāvida dusmas auga augumā. Sēdēdams mašīnā un gaidīdams sievu, viņš ik pa laikam ieskatījās pulkstenī. Kad Diāna beidzot iznāca no mājas, Dāvids vairs nespēja valdīt dusmas.

”Kāpēc tu man liec tik ilgi gaidīt?” viņš kliedza. ”Tu vienmēr kavējies! Vai tu kaut vienu reizi nevarētu sataisīties laikus?”

Šie vārdi kā zobens iedūrās Diānai sirdī. Asarām acīs viņa ieskrēja atpakaļ mājā. Tajā brīdī Dāvids saprata savu kļūdu. Ļaudams vaļu dusmām, viņš bija padarījis situāciju tikai ļaunāku. Kā viņam tagad rīkoties? Smagi nopūties, viņš izslēdza automašīnas dzinēju un lēnām soļoja uz māju.

Vai šāda situācija nav ļoti reālistiska? Kurš gan ne reizes nav vēlējies, kaut varētu paņemt savus vārdus atpakaļ? Ja runājam bez apdomas, mēs bieži pasakām kaut ko tādu, ko pēc tam nožēlojam. Ne velti Bībelē ir teikts: ”Taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild.” (Salamana Pamācības 15:28.)

Taču ir grūti skaidri domāt un apdomīgi izvēlēties vārdus, kad esam dusmīgi, aizvainoti vai mūs ir pārņēmušas bailes. Īpaši tad, kad vēlamies kādam no ģimenes locekļiem paskaidrot, kas mūs satrauc vai neapmierina, saruna viegli var pārvērsties kritikā un pārmetumos, un viss bieži vien beidzas ar aizvainotām jūtām vai karstu strīdu.

Ko varētu darīt, lai iznākums būtu labāks un emocijas neņemtu virsroku? Daudz noderīga mēs varam mācīties no Salamana, kas ir viens no Bībeles sarakstītājiem.

Domāsim, ko un kā mēs sakām

Rakstīdams Salamana Mācītāja grāmatu, kurā viņš atklāti runāja par to, cik daudz kas dzīvē ir tukšs un bezjēdzīgs, Salamans noteikti izjuta ļoti spēcīgas emocijas. ”Es ienīdu šo dzīvi,” viņš atzina. Kādā brīdī viņš pat raksturoja dzīvi ar vārdiem ”tukšību tukšība”. (Salamans Mācītājs 2:17; 12:8, VDP.) Taču Salamana Mācītāja grāmatā nav izklāstītas tikai un vienīgi Salamana piedzīvotās vilšanās. Viņš neuzskatīja, ka būtu vietā vienkārši pateikt visu, kā ir. Grāmatas nobeigumā Salamans atzina, ka viņš ”lūkoja atrast iepriecinošus vārdus un pareizi uzrakstīt patiesības vārdus”. (Salamans Mācītājs 12:10, LB-65r.)

Salamans saprata, ka viņš nedrīkst ļaut vaļu savām emocijām. Iespējams, viņš sev atkal un atkal jautāja: ”Vai šie vārdi tiešām būs patiesi? Vai citiem tie būs iepriecinoši un patīkami?” Pūloties atrast ”iepriecinošus .. patiesības vārdus”, viņš nepieļāva, ka emocijas viņam traucētu skaidri spriest.

Tā ir tapis ne vien literārs meistardarbs, bet arī bagāts Dieva iedvesmotu atziņu krājums, kas palīdz izprast, kāda ir dzīves jēga. (2. Timotejam 3:16, 17.) Ko mēs varam mācīties no tā, kā Salamans runāja par jautājumu, kas viņā izraisīja spēcīgas emocijas? Kā tas mums var palīdzēt uzlabot prasmi sarunāties ar ģimenes locekļiem? Pārdomāsim to ar kāda piemēra palīdzību.

Mācīsimies valdīt pār sevi

Iedomāsimies, ka zēns pārnāk mājās ar liecību un izskatās gaužām sašļucis. Tēvs, apskatīdams liecību, redz, ka vienā no mācību priekšmetiem dēlam ir nesekmīga atzīme. Tēvā uzvilnī dusmas, atceroties, cik daudz reižu dēls bija atlicis mājasdarbu pildīšanu. Tēvam jau uz mēles ir vārdi: ”Sliņķis tāds! Ja nemainīsies, tu dzīvē neko nesasniegsi!”

Bet, kamēr tēvs vēl nav pateicis šos vārdus, viņam būtu labi sev pajautāt: ”Vai tā tiešām ir taisnība?” Šis jautājums viņam palīdzēs atlikt malā emocijas un izvērtēt situāciju reālistiski. (Salamana Pamācības 17:27.) Vai dēls tiešām dzīvē neko nesasniegs tikai tāpēc vien, ka viņam grūtības sagādā viens mācību priekšmets? Vai dēls tiešām ir nelabojami slinks, vai arī viņš atliek mājasdarbu pildīšanu tāpēc, ka nesaprot attiecīgo priekšmetu? Bībelē mums vairākkārt ir atgādināts, cik vērtīgs ir saprātīgs un reālistisks skatījums. (Salamana Pamācības 24:3; Efeziešiem 5:15.) Lai iedrošinātu bērnu, vecākiem ir jārunā pareizi ”patiesības vārdi”.

Centīsimies atrast īstos vārdus

Kad tēvs ir izlēmis, ko teikt, viņam būtu jāpajautā sev: ”Kādiem vārdiem vislabāk izteikt šīs domas, lai manam dēlam tās šķistu patīkamas un iepriecinošas?” Tiesa, atrast īstos vārdus nav viegli. Vecākiem jāpatur prātā, ka pusaudži bieži vien visu redz tikai melnā un baltā krāsā. Var pietikt ar vienu pašu kļūdu vai neveiksmi, lai viņi sāktu sevi uzskatīt par neveiksminiekiem. Pārāk asi reaģēdami, vecāki bērnā var nostiprināt zemo pašvērtējumu. Vēstulē kolosiešiem, 3. nodaļas 21. pantā, ir brīdināts: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.”

Ar tādiem vārdiem kā ”vienmēr” un ”nekad” fakti parasti tiek pārspīlēti vai vispārināti. Ja vecāki bērnam saka: ”No tevis nekad nekas labs neiznāks!”— viņi grauj bērna pašcieņu. Bērns, kam bieži nākas dzirdēt šādas kritiskas piezīmes, sāk sevi uzskatīt par nelabojamu neveiksminieku. Šādi vārdi ir ne vien nomācoši, bet arī nepatiesi.

Jebkurā situācijā daudz labāk ir uzsvērt pozitīvo. Mūsu iedomātajā situācijā tēvs varētu teikt: ”Dēls, es redzu, ka tevi sarūgtina nesekmīgā atzīme. Es zinu, ka parasti tu ļoti apzinīgi pildi savus uzdevumus. Parunāsim par šo mācību priekšmetu un padomāsim, ko varam darīt lietas labā.” Tēvs varētu uzdot dēlam arī dažus konkrētus jautājumus, lai noskaidrotu, vai aiz nesekmīgās atzīmes neslēpjas kādas dziļākas problēmas, un izlemtu, kā vislabākajā veidā palīdzēt dēlam.

Ar šādu laipnu, pārdomātu attieksmi var panākt daudz vairāk nekā ar emociju izvirdumu. ”Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles,” ir apliecināts Bībelē. (Salamana Pamācības 16:24.) Ne tikai bērni, bet arī citi ģimenes locekļi labi jūtas ģimenē, kurā valda mierīga, mīlestības pilna gaisotne.

”No sirds pārpilnības”

Atcerēsimies situāciju, kas bija minēta raksta sākumā. Vai gan viss nebūtu izvērsies daudz labāk, ja vīrs būtu nevis izgāzis uz sievu savu neapmierinātību, bet pacenties atrast ”iepriecinošus.. patiesības vārdus”? Vīram šajā situācijā būtu bijis jāapsver: ”Pat ja  manai sievai ir jādomā par punktualitāti, vai tiešām ir tā, ka viņa vienmēr kavē? Vai tagad ir piemērotākais brīdis, lai runātu par šo tēmu? Vai dusmīgi, nosodoši vārdi pamudinās viņu mainīties?” Ja centīsimies pārdomāt šādus jautājumus, mēs retāk ievainosim savus tuviniekus ar neapdomīgiem vārdiem. (Salamana Pamācības 29:11.)

Bet ko darīt, ja sarunas ar tuviniekiem regulāri pāraug strīdos? Mums būtu jāielūkojas sevī un jāpadomā, kas ir mūsu vārdu pamatā. Mūsu vārdi, it īpaši tie, ko sakām saspringtā situācijā, ļoti daudz pavēsta par mūsu iekšējo cilvēku. Jēzus teica: ”No sirds pārpilnības mute runā.” (Lūkas 6:45.) Citiem vārdiem, mūsu runā bieži atspoguļojas mūsu dziļākās domas, vēlmes un attieksme.

Ja mūsu attieksme pret dzīvi ir reālistiska un optimistiska, tas, visticamāk, ir manāms arī mūsu balss tonī un tajā, par ko mēs runājam. Savukārt tad, ja mēs esam nepiekāpīgi, drūmi un kritiski, citus, ļoti iespējams, nomāc vai nu tas, ko mēs sakām, vai arī mūsu tonis. Mēs pat varam nepamanīt, cik negatīva ir kļuvusi mūsu domāšana un runa, un uzskatīt, ka mums ir taisnība. Taču mums jāsargās no pašapmāna. (Salamana Pamācības 14:12.)

Par laimi, mums ir Dieva Raksti. Tie mums palīdz izvērtēt savas domas un saprast, kuras ir pareizas un kuras ne. (Ebrejiem 4:12; Jēkaba 1:25.) Lai kādas būtu mūsu iedzimtās noslieces un kādā ģimenē mēs būtu auguši, mēs visi varam mainīt savu domāšanu un rīcību, ja to no tiesas vēlamies. (Efeziešiem 4:23, 24.)

Lai izvērtētu savu saskarsmes veidu, mēs varam darīt vēl kaut ko — mēs varam noskaidrot citu domas. Piemēram, mēs varētu palūgt, lai sieva un bērni godīgi pateiktu, ko viņi domā par mūsu runas veidu. Mēs varam vērsties arī pie kāda pieredzējuša drauga, kas mūs labi pazīst. Tiesa, lai pieņemtu viņu vērtējumu un mainītos, ir nepieciešama pazemība.

Domāsim, pirms runājam!

Visbeidzot, ja mēs negribam aizskart citus ar saviem vārdiem, mums jāseko padomam no Salamana Pamācību grāmatas 16. nodaļas 23. panta: ”Gudrā sirds liek tam prātīgi runāt, un viņa lūpas spēj pārliecināt.” (VDP.) Ne vienmēr ir viegli valdīt pār savām emocijām un prātīgi runāt, taču, ja centīsimies citus saprast, nevis nosodīt vai noniecināt, mums būs vieglāk atrast īstos vārdus.

Protams, neviens no mums nav nevainojams. (Jēkaba 3:2.) Mums visiem gadās pateikt kaut ko neapdomīgu. (Salamana Pamācības 12:18.) Bet ar Dieva Rakstu palīdzību mēs varam iemācīties domāt, pirms runājam, un citu jūtas un vajadzības uzskatīt par svarīgākām nekā savējās. (Filipiešiem 2:4.) Apņemsimies meklēt ”iepriecinošus.. patiesības vārdus”, kad runājam ar citiem, īpaši ar ģimenes locekļiem. Tad mūsu runa nevis aizvainos un nomāks, bet dziedēs un stiprinās cilvēkus, kurus mēs mīlam. (Romiešiem 14:19.)

[Attēls 12. lpp.]

Kā nepateikt kaut ko tādu, ko vēlāk nāktos nožēlot?