Dabas katastrofa Zālamana salās

2007. gada 2. aprīlī tropisko Zālamana salu arhipelāgu ziemeļaustrumos no Austrālijas satricināja 8,1 balli stipra zemestrīce. Pēc īsa brīža pār arhipelāga rietumu salām, nogalinot 52 cilvēkus un sešus tūkstošus atstājot bez pajumtes, gāzās milzu viļņi, no kuriem daži, pēc aculiecinieku vārdiem, sasniedza pat 10 metru augstumu.

Viena no vissmagāk cietušajām apdzīvotajām vietām bija piekrastes pilsētiņa Gizo, kas atrodas Gizo salā un kur dzīvo ap septiņiem tūkstošiem cilvēku. Šo pilsētiņu no zemestrīces epicentra šķīra tikai 45 kilometri. Pirmdienā, 2. aprīlī, nelielā Gizo Jehovas liecinieku draudze, tāpat kā viņu ticības biedri visā pasaulē, gatavojās atzīmēt Jēzus nāves atceres vakaru. (1. Korintiešiem 11:23—26.) Diena sākās kā parasti ar gleznainu saullēktu, un okeāns bija gluži rāms. Bet tad, pulksten 7.39 pēc vietējā laika, sākās zemestrīce.

Zemestrīce

Draudzes vecākais Rons Pārkinsons un viņa sieva Dorotija tieši tobrīd gatavoja brokastis. ”Mūsu vecā māja šūpojās kā kokospalma vējā, tomēr nesabruka,” stāsta Rons. ”Troksnis bija neiedomājams. Uz grīdas gāzās plaukti, skapji, trauki, pianīns un citi priekšmeti. Ar pūlēm mums izdevās izkļūt laukā. Zemē mētājās sasisti stikli, un Dorotija sagrieza basās kājas.”

Misionāri Tonijs un Kristīna Šovi, kas dzīvo kaimiņos, arī izskrēja no mājas. ”Zeme drebēja tik stipri, ka es nokritu un nekādi nespēju tikt atpakaļ uz kājām,” saka Kristīna. ”Jūrā peldēja mājas, kuras milzu vilnis bija ieskalojis ūdenī. Cilvēki laivās izmisīgi airējās starp gruvešiem, meklēdami izdzīvojušos. Tad notika vēl viena spēcīga zemestrīce, un pēc mirkļa — vēl viena. Pēcgrūdieni turpinājās vēl piecas dienas. Sajūta bija drausmīga.”

Tad nāca cunami

Patsons Baea zemestrīces brīdī atradās savā dzīvesvietā Sepohites salā, ap sešu kilometru attālumā no Gizo. Kā viņa ģimene pārcieta katastrofu?

Patsons stāsta: ”Es skrēju pa krastmalu pie savas sievas Naomijas un mūsu četriem bērniem. Zemestrīce bija nogāzusi viņus no kājām, bet visi bija sveiki un veseli. Bērni drebēja un raudāja, un mēs ar Naomiju centāmies viņus nomierināt.

Es ievēroju, ka ūdens kaut kā dīvaini viļņojas, un sapratu, ka tuvojas cunami. Mūsu saliņa ir pavisam maza, tāpēc bija sagaidāms, ka viļņi to pārplūdinās. Briesmās bija arī mana māte Evalina, kas dzīvoja uz citas saliņas blakus mūsējai. Nezaudējot ne mirkli, es sasēdināju savu ģimeni motorlaivā, un mēs braucām viņu glābt.

Kad bijām nobraukuši nelielu gabalu, pamatīgs vilnis pacēla laivu augšup un atkal  nolaida lejā. Jūra nemierīgi viļņoja un mutuļoja. Kad nonācām pie mātes, viņa bija pārāk šokēta, apjukusi un nobijusies, lai saņemtos un dotos ūdenī. Naomija un mūsu piecpadsmitgadīgais dēls Džeremijs ielēca spēcīgajā straumē un palīdzēja viņai atpeldēt līdz laivai. Tiklīdz māte bija laivā, mēs pilnā ātrumā traucāmies prom no krasta.

Tikmēr ūdens jau bija atkāpies neredzēti tālu, atsedzot koraļļu rifus, kas ieskauj salas. Tad piepeši pār salām gāzās ūdens siena. Vilnis aizskaloja un pilnīgi sadragāja mūsu viesu māju, kas bija uzcelta krastmalā. Mūsu pašu dzīvojamā māja applūda, un daudzas mantas tika sabojātas. Kad ūdens nokritās, mēs ūdens sapostītajā mājā sameklējām savas Bībeles un dziesmu grāmatas un braucām uz Gizo.”

Gizo krastmalā pavērās posta un iznīcības aina. Stihija vissmagāk bija skārusi Gizo salas rietumu pusi, kur piecmetrīgs vilnis bija aizslaucījis vismaz 13 ciemus.

Tovakar 22 cilvēki sanāca Jehovas liecinieku sapulču namā Gizo pilsētā, lai atzīmētu Jēzus nāves atceres vakaru. Par laimi, neviens no viņiem dabas katastrofā nebija guvis nopietnus savainojumus. ”Elektrības nebija, un visas mūsu petrolejas lampas bija saplīsušas,” stāsta draudzes vecākais Rons Pārkinsons, ”tāpēc brālis Šovs teica runu kabatas lukturīša gaismā. Mēs tumsā skanīgi un daudzbalsīgi dziedājām pateicības dziesmas Jehovam.”

Palīdzība stihijas upuriem

Kad ziņas par ārkārtas situāciju sasniedza Zālamana salu galvaspilsētu Honiaru, vietējā Jehovas liecinieku filiāle uzreiz sāka organizēt palīdzību katastrofas upuriem, pirmām kārtām ticības biedriem. Sazinoties pa telefonu, ātri izdevās noskaidrot, ka vairākums liecinieku stihijas skartajās vietās atrodas drošībā. Filiāle nosūtīja uzticamus pārstāvjus uzmeklēt kādu Jehovas liecinieci, kas dzīvoja tālu no pārējiem ticības biedriem Šuazelas salā, un viņi pārliecinājās, ka viņa ir sveika un vesela. Uz Gizo tika aizsūtīti arī naudas līdzekļi, lai varētu iegādāties pirmās nepieciešamības preces stihijā cietušajiem.

Jehovas liecinieku filiāles pārstāvji ieradās Gizo ceturtdienā ar pirmo pieejamo avioreisu. ”Mums bija līdzi vairākas kastes ar palīdzības sūtījumiem,” stāsta viens no viņiem, filiāles komitejas loceklis Kreigs Takers. ”Svara ierobežojumu dēļ daļa pasažieru nevarēja paņemt līdzi visu bagāžu, bet, mums par atvieglojumu, visas mūsu kastes tika atvestas. Tas bija viens no pirmajiem palīdzības sūtījumiem, kas nonāca katastrofas rajonā. Pēc divām dienām ar kuģi pienāca vēl papildu sūtījums.”

Tonijs Šovs, Patsons Baea un citi Jehovas liecinieki no Gizo ar laivu devās divu stundu ilgā braucienā uz Ranongas salu, lai palīdzētu ticības biedriem, kas tur dzīvoja. Zemestrīces spēks šo 32 kilometrus garo un 8 kilometrus plato salu bija pacēlis vairāk nekā par diviem metriem uz augšu. Acīmredzot tieši šīs zemes kustības radītā ūdens masu pārvietošanās ap Ranongu radīja cunami, kas skāra apkārtējās salas.

”Ieraudzījuši mūs, draudzes locekļi bija priecīgi bez gala,” saka Tonijs Šovs. ”Neviens no viņiem nebija ievainots, bet visi dzīvoja ārpus mājām, baidīdamies no zemestrīces pēcgrūdieniem. Mūsu laiva bija pati pirmā, kas šurp atveda palīdzības sūtījumu. Pirms aizbraukšanas mēs kopā ar brāļiem sirsnīgā lūgšanā pateicāmies Jehovam.”

Patsons Baea piebilst: ”Pēc vairākām dienām mēs atkal braucām uz Ranongu, lai nogādātu tur jaunu palīdzības sūtījumu un sameklētu Jehovas liecinieka Metjū Itu ģimeni, kas dzīvoja nomaļā salas nostūrī. Galu galā mēs atradām viņus apmetušos dziļi mežā. Viņi raudāja aiz prieka, ka neesam viņus aizmirsuši. Zemestrīce bija sagrāvusi šīs ģimenes māju, tāpat kā lielāko daļu pārējo māju viņu ciemā, taču viņiem galvenā rūpe bija dabūt jaunas Bībeles, jo vecās katastrofā bija gājušas zudumā.”

 Aculiecinieku uzslavas

Šādas kristīgās mīlestības izpausmes pamanīja arī apkārtējie. ”Kāds žurnālists, kas kritizēja glābšanas dienestu darbību valstī kopumā, bija pārsteigts un dziļi iespaidots, kad uzzināja, ka Jehovas liecinieki jau dažu dienu laikā pēc zemestrīces bija apgādājuši savus ticības biedrus gan ar pārtiku, gan ar brezentu un citiem pirmās nepieciešamības priekšmetiem,” saka Kreigs Takers. ”Ranongas salā vietējie iedzīvotāji mūs uzslavēja par to, cik operatīvi mēs organizējām palīdzību, un izteica nožēlu, ka viņu pašu baznīca nav sniegusi viņiem atbalstu,” viņa teikto papildina Patsons Baea. Kāda sieviete izsaucās: ”Apbrīnojami, cik ātri jūsu organizācija sāka rīkoties!”

Jehovas liecinieki centās palīdzēt arī tiem, kas nav viņu ticības biedri. ”Apmeklēdami pagaidu slimnīcu Gizo, mēs ieraudzījām kādu laulātu pāri, ko bijām satikuši pirms pāris dienām,” stāsta Kristīna Šova. ”Viņi bija ievainoti un dziļi satriekti. Cunami bija aizrāvis šīs sievietes mazdēlu, un viņš bija noslīcis. Mēs tūlīt pat atgriezāmies mājās un atnesām viņiem pārtiku un drēbes, par ko viņi bija ļoti pateicīgi.”

Bet vēl vairāk par materiālu palīdzību dabas katastrofu upuriem ir vajadzīgs mierinājums, ko var sniegt vienīgi Dieva Raksti — Bībele. ”Daži mācītāji teica, ka šī katastrofa ir Dieva sods par grēkiem,” saka Rons Pārkinsons, ”bet mēs rādījām cilvēkiem no Bībeles, ka Dievs nekad nedara neko ļaunu. Daudzi mums pateicās, ka esam dalījušies ar viņiem šajā mierinājumā.” (2. Korintiešiem 1:3, 4; Jēkaba 1:13.) *

[Zemsvītras piezīme]

[Shēma/Kartes 13. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Šuazela

Gizo

Gizo

Ranonga

HONIARA

AUSTRĀLIJA

[Attēls 15. lpp.]

Patsona Baeas ģimene savā motorlaivā

[Attēls 15. lpp.]

Cunami postījumi Gizo

[Attēls 15. lpp.]

Lales ciemā Ranongas salā vienīgā ēka, kas bija palikusi nenopostīta, bija šis Jehovas liecinieku sapulču nams