Bībele maina cilvēku dzīvi

Kas kādu meksikāni, kas piederēja pie jauniešu bandas ar nosaukumu ”Jaunie Sātani”, pamudināja mainīt dzīvi un kļūt par godīgu un strādīgu cilvēku? Kāpēc kāda veiksmīga japāņu uzņēmēja pārstāja uzskatīt, ka galvenais dzīvē ir materiāla labklājība, un kā viņa jūtas tagad, kad ir veikusi dzīvē pārmaiņas? Kas kādam krievu vīrietim, kurš nelegāli izgatavoja un tirgoja ieročus, lika atsacīties no sava ienesīgā biznesa? Ļausim viņiem pastāstīt to pašiem.

VĀRDS: ADRIANS PERESS

VECUMS: 30

VALSTS: MEKSIKA

AGRĀK BIJIS BANDAS LOCEKLIS

MANA PAGĀTNE. Kad man bija kādi trīspadsmit gadi, mūsu ģimene pārcēlās uz Sankristobalu Ekatepeku de Morelosu. Tolaik pilsētā bija plaši izplatīta mazgadīgo noziedzība, vandalisms un narkomānija. Drīz vien es sāku lietot alkoholu, demolēt citu cilvēku īpašumus un rīkoties netikumīgi.

Vēlāk mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Sanvisenti, kur es biju piedzimis. Taču arī šajā pilsētā par nopietnu problēmu bija kļuvusi narkomānija. Pilsētas ielās bieži varēja redzēt guļam mirušus jauniešus. Pēc kāda laika es iesaistījos bandā, kas saucās ”Jaunie Sātani”. Mēs zagām, lietojām narkotikas un apreibinājāmies, ostīdami šķīdinātājus un līmes. Ne reizi vien es nespēju atcerēties, kā biju nokļuvis mājās, un dažreiz es vienkārši apdullis vāļājos kaut kur uz ielas. Daži no maniem draugiem galu galā nonāca cietumā par zādzībām un slepkavībām.

Neraugoties uz visu, es tomēr ticēju Dievam. Lai nomierinātu sirdsapziņu, es dažkārt piedalījos reliģiskās ceremonijās, piemēram, Lielajā nedēļā gāju krustaceļā. Tomēr pēc pasākuma mēs visi, arī Kristus  lomas tēlotājs, atzīmējām savu piedalīšanos gājienā, kārtīgi piedzeroties.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Man vēl nebija divdesmit gadu, kad es sāku mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Es redzēju, ka manai dzīvei nav īstas jēgas, un apzinājos, ka, ja es neko nemainīšu, nekas labs nav gaidāms. Mani spēcīgi iespaidoja doma, ko es izlasīju Pāvila vēstulē galatiešiem, 6. nodaļas 8. pantā: ”Kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet kas sēj garā, tas pļaus no gara mūžīgo dzīvi.” Šis Bībeles pants man palīdzēja saprast, ka tad, ja es nevēlos beigt savu dzīvi bēdīgi, man ir ”jāsēj”, domājot par nākotni.

Mācoties Bībeli, es uzzināju, ka Jehova ir dzīvs Dievs, kam ir svarīga mana dzīve, un ka viņš ir gatavs piedot visus manus agrākos grēkus. Pats no savas pieredzes es pārliecinājos, ka Dievs uzklausa lūgšanas un atbild uz tām.

Jāatzīst, ka mainīt dzīvi nebija viegli. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās atstāt bandu. Kaut gan es jau biju sarāvis saites ar vecajiem draugiem, dažos rajonos, ko bandas bija sadalījušas savā starpā, es nevarēju nemaz rādīties. Laiku pa laikam man nācās slēpties no bijušajiem draugiem, jo viņi gribēja mani atrast un panākt, lai es rīkotos pa vecam.

Kad es sāku apmeklēt sapulces Jehovas liecinieku Valstības zālē, mani tur uzņēma ar lielu sirsnību un mīlestību. Mani pārsteidza šo kristiešu stiprā ticība un tas, cik cieši viņi ievēro dzīvē Bībeles mācības un principus, kurus paši māca citiem. Viņi krasi atšķīrās no sabiedrības, pie kuras es biju pieradis.

KO ES ESMU IEGUVIS. Ir pagājuši jau desmit gadi, kopš es esmu kristīts Jehovas liecinieks. Es ļoti cenšos dzīvot saskaņā ar Bībeli. Manas pūles ir atalgojušās: es arvien vairāk iemantoju savas ģimenes cieņu. Tagad viņi redz, ka es esmu čakls strādnieks, un man pat ir bijusi iespēja materiāli atbalstīt radiniekus. Mana māte sāka mācīties Bībeli un pēc kāda laika pati kļuva par Jehovas liecinieci. Arī tēvs ir spēris vairākus soļus, lai mainītu savu dzīvesveidu uz labo pusi. Lielākā daļa no maniem radiniekiem nav Jehovas liecinieki, tomēr pēc tam, kad viņi redzēja, kā es mainījos, viņi atzina, ka Bībele var palīdzēt cilvēkiem uzlabot dzīvi.

VĀRDS: JAJOI NAGATANI

VECUMS: 50

VALSTS: JAPĀNA

AGRĀK BIJUSI VEIKSMĪGA UZŅĒMĒJA

MANA PAGĀTNE. Es uzaugu nelielā, draudzīgā pilsētiņā. Manam tēvam piederēja liels veikals, kurā strādāja desmit cilvēki. Tas atradās turpat līdzās mūsu mājai, tāpēc es nekad nejutos vientuļa, kaut gan tēvs un māte bija ļoti aizņemti darbā.

Mēs ģimenē esam trīs māsas, un, tā kā es esmu vecākā, jau no  mazām dienām vecāki man palīdzēja apgūt ģimenes biznesa lietas. Es vēl biju pavisam jauna, kad apprecējos, un mans vīrs atstāja savu iepriekšējo darbu bankā, lai atbalstītu mūsu ģimenes biznesu. Viens pēc otra mums piedzima trīs bērni. Tā kā māte gādāja par mājas darbiem, bet es no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāju veikalā, viņa pieskatīja mūsu bērnus. Neraugoties uz aizņemtību, mēs vēl atradām laiku, ko pavadīt ģimenes lokā.

Bet tad mūsu tirdzniecības rajonu skāra ekonomiskas grūtības, un mūsu bizness cieta. Lai izkļūtu no grūtībām, mēs izlēmām līdzās galvenajai šosejai atvērt jaunu saimniecības preču veikalu. Dienu pirms veikala celtniecības sākuma tēvu, kas bija mūsu firmas direktors, negaidīti piemeklēja infarkts. Viņš gandrīz zaudēja runas spējas, tāpēc kopš tā laika atbildība par jauno veikalu gūlās uz maniem pleciem. Mans vīrs turpināja strādāt vecajā veikalā, un mūsu dzīve griezās kā ritenī.

Mūsu jaunais veikals nesa lielu peļņu. Es lepojos par saviem sasniegumiem un bieži biju gatava strādāt uz miega rēķina. Kaut gan es mīlēju bērnus, prātā man pastāvīgi bija darbs. Sarunām ar vīru tikpat kā neatlika laika, bet tajās reizēs, kad mēs sākām sarunāties, viss bieži vien beidzās ar strīdu. Lai tiktu galā ar stresu, man izveidojās paradums gandrīz katru vakaru iedzert kopā ar draugiem un kolēģiem. Visa mana dzīve bija darbs, alkohols un miegs. Biznesā es guvu lielus panākumus, bet es jutos arvien nelaimīgāka un nespēju saprast, kāpēc tā notiek.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Kad es sāku mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, mani dziļi ietekmēja trīs Bībeles panti. Es nespēju novaldīt asaras, kad sapratu domu, kas izteikta Mateja evaņģēlija 5. nodaļas 3. pantā. Tur ir sacīts: ”Laimīgi ir tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības, jo tiem pieder debesu valstība.” (NW.) Beidzot man kļuva skaidrs, kāpēc es jutos tik tukša, kaut gan biznesā es biju daudz sasniegusi un kolēģi mani apbrīnoja. Es sapratu, ka īsti laimīga es būšu tikai tad, ja es apzināšos un apmierināšu savas garīgās vajadzības.

Tolaik Japānas ekonomika pieredzēja smagu krīzi, un es redzēju, kā manās aprindās piepildās vārdi no 1. vēstules Timotejam, 6. nodaļas 9. panta: ”Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.” Es jutu, ka uz mani attiecas Jēzus vārdi, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 24. pantā: ”Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Tāpēc es nolēmu, ka manā dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas.

Es sapratu, ka esmu atstājusi novārtā vecākus, vīru un bērnus. Tāpat es nevarēju noliegt, ka man bija izveidojušās vairākas nepatīkamas īpašības. Es biju kļuvusi augstprātīga. Attiecībās ar cilvēkiem man trūka pacietības, un mani bija viegli aizkaitināt. Sākumā es domāju, ka nekad nespēšu mainīties un kļūt par kristieti. Tomēr es no sirds mīlēju savus bērnus un ievēroju, ka tad, kad es cenšos izmantot Bībeles principus, bērni ir ļoti atsaucīgi. Es sāku pavadīt vairāk laika ar bērniem un ņēmu viņus līdzi uz kristiešu sapulcēm.

KO ES ESMU IEGUVUSI. Tagad es zinu, kāda ir dzīves jēga, un man ir iespēja kalpot Dievam, dzīvot viņam patīkamu dzīvi — tas viss man sniedz lielu prieku un gandarījumu. Es vairs neziedoju karjerai savu ģimenes dzīvi, un tas man ir ļāvis atgūt pašcieņu.

Redzot, kā Bībeles principi man palīdz mainīties, mana māte pati sāka mācīties Bībeli un ar laiku kļuva par kristieti. Par laimi, ne mans tēvs, ne vīrs neliek šķēršļus mūsu lēmumam kalpot Dievam. Attiecības ar bērniem ir kļuvušas daudz tuvākas, un savā ģimenes dzīvē es beidzot esmu ļoti laimīga.

 VĀRDS: MIHAILS ZUJEVS

VECUMS: 51

VALSTS: KRIEVIJA

AGRĀK BIJIS NELEGĀLS IEROČU TIRGOTĀJS

MANA PAGĀTNE. Mana dzimtā Krasnogorska ir apstādījumiem bagāta Piemaskavas pilsēta. Dienvidos no tās tek Maskavas upe, bet rietumu un ziemeļu pusē ir izvietojušies pilsētciemati, ko ieskauj meži.

Jau kopš bērnības es biju draiskulis, man patika dūru cīņas, un es aizrāvos ar ieročiem. Pieaudzis es daudz laika veltīju fiziskiem treniņiem, turklāt es nelegāli izgatavoju šaujamieročus, munīciju un aukstos ieročus. Es to biju labi organizējis. Es pārdevu savus ražojumus noziedzniekiem un saskatīju tajā visas savas dzīves jēgu.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Deviņdesmito gadu sākumā es pirmo reizi sastapu Jehovas lieciniekus. Tomēr man nepatika, ka man uzdod daudz jautājumu, jo es biju piesardzīgs un skatījos uz cilvēkiem ar aizdomām.

Kādu dienu kāds Jehovas liecinieks man nolasīja 14. nodaļas 12. pantu no Pāvila vēstules romiešiem, kur ir sacīts: ”Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” Es sāku domāt, kā es atbildēšu Dievam par savu dzīvi. Šis Bībeles pants mani pamudināja noskaidrot, kādām prasībām cilvēkam ir jāatbilst saskaņā ar Bībeli.

Es darīju, ko varēju, lai īstenotu dzīvē padomu no vēstules kolosiešiem, 3. nodaļas 5.—10. panta: ”Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem.. ..visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē. Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku.”

Mainīties man bija ārkārtīgi grūti. Man bija jāizcīna īsta cīņa, lai savaldītos, kad mani apvainoja. Turklāt vecie draugi man lūdza ieročus un piedāvāja naudu. Par spīti visam, es iznīcināju savu lielo ieroču krājumu. Kad es no Bībeles uzzināju, kādu mīlestību pret mani ir apliecinājuši Dievs un Kristus, arī manī veidojās mīlestība pret viņiem. Es stingri apņēmos apmeklēt visas draudzes sapulces un regulāri iedziļināties Bībelē.

KO ES ESMU IEGUVIS. Man ļoti palīdzēja lūgšanas un draudzes locekļu atbalsts. Mazpamazām es sāku gūt sekmes cīņā ar savām vājībām. Mani sajūsmina apziņa, ka Dievs Jehova ir parūpējies pat par tiem, kas jau ir miruši. (Apustuļu darbi 24:15.) Manās acīs ļoti liela vērtība ir patiesumam un atklātībai — un tieši šīs īpašības es ievēroju Jehovas liecinieku vidū. Tā bija neviltota interese, ko es izjutu Jehovas liecinieku draudzē. Kad es redzēju, ka Jehovas liecinieki uzticīgi ievēro Dieva taisnīgās normas, nemeklējot savu labumu, es pārliecinājos, ka esmu atradis patieso reliģiju.

Sākumā daudzi radi un draugi pretojās maniem jaunajiem reliģiskajiem uzskatiem. Tomēr vēlāk viņi nomierināja sevi ar domu: ”Labāk jau lai viņš ir iesaistīts reliģijā, nevis organizētajā noziedzībā.” Es esmu ļoti priecīgs, ka pārstāju tirgot ieročus un pieliku punktu biznesam, kuram agrāk veltīju savu dzīvi. Tagad man ir jauns, vienīgi ar mierīgiem nolūkiem saistīts mērķis, proti, palīdzēt cilvēkiem iegūt zināšanas par Dievu.

[Attēls 27. lpp.]

Lai nomierinātu sirdsapziņu, es piedalījos katoļu baznīcas reliģiskajās ceremonijās

[Attēls 28. lpp.]

Biznesā es guvu lielus panākumus, bet biju ļoti nelaimīga