Lunārais Jaunais gads. Vai kristiešiem tas būtu jāsvin?

IK GADU janvārī vai februārī Āzijā notiek pasaulē lielākā ļaužu pārvietošanās. Simtiem miljonu cilvēku atgriežas pie savām ģimenēm, lai kopā svinētu Jauno gadu pēc lunārā jeb Mēness kalendāra. *

Āzijas iedzīvotājiem lunārais Jaunais gads ir gada visnozīmīgākie svētki. Tie sākas pirmajā jaunajā mēnesī pēc ķīniešu lunārā kalendāra, bet pēc Rietumu zemēs lietotā kalendāra svētki iekrīt starp 21. janvāri un 20. februāri. Lunāro Jauno gadu svin no dažām dienām līdz divām nedēļām.

Jaunā gada svētku pamatā ir doma par atjaunošanos, visa vecā izbeigšanu un jaunā sagaidīšanu. Gatavojoties svētkiem, cilvēki iztīra un izrotā māju, pērk jaunas drēbes, gatavo tādus ēdienus, kuru nosaukumi skan līdzīgi vārdiem ”laime” un ”pārticība”, atdod parādus un atrisina domstarpības. Jaungada dienā pasniedz dāvanas un izsaka laba vēlējumus, parasti vēlot bagātību un pārticību, dāvā sarkanas aploksnes ar tā dēvēto laimes naudu, ēd īpašus ēdienus, šauj petardes, vēro krāšņo ”pūķa deju” vai ”lauvas deju” vai arī vienkārši izbauda svētku dienu ģimenes un draugu lokā.

Visām šīm paražām ir dziļa nozīme. Kādā ķīniešu svētkiem veltītā grāmatā bija rakstīts: ”Galvenais, kas rūp tuviniekiem, draugiem un tālākiem radiem, ir nodrošināt veiksmi, izrādīt cieņu dieviem un gariem un novēlēt, lai jaunajā gadā viss izdotos.” (Mooncakes and Hungry Ghosts: Festivals of China.) Tā kā šiem svētkiem ir saistība ar daudzām tradīcijām un tajos ir ievīti reliģiski elementi, rodas jautājums, kādai būtu jābūt kristiešu attieksmei pret minētajiem svētkiem. Vai kristiešiem būtu jāievēro Jaunā gada svētku paražas, īpaši par tām nedomājot? Vai kristiešiem šie svētki ir pieņemami?

”Atceries avotu”

Kāds izplatīts ķīniešu sakāmvārds skan: ”Kad dzer ūdeni, atceries avotu, no kā tas nāk.” Šajā sakāmvārdā atspoguļojas dziļā cieņa, kādu daudzi Āzijas iedzīvotāji jūt pret saviem vecākiem un senčiem. Tā kā vecāki ir devuši bērniem dzīvību, ir dabiski, ka bērni tiem izrāda cieņu, un tam ir liela nozīme Jaunā gada svinībās.

Daudzās Āzijas ģimenēs īpaši tiek gaidīts Jaunā gada priekšvakars, kad lielākā daļa ģimeņu pulcējas uz svinīgām vakariņām. Ģimenes kopā sanākšana tiek uzskatīta par tik svarīgu, ka šīs pasaules daļas iedzīvotāji dara visu iespējamo, lai tajā nokļūtu. Dažās Āzijas  zemēs pie klātā galda vietas ir paredzētas ne vien tiem ģimenes locekļiem, kas ir ieradušies uz mielastu, bet arī mirušajiem, jo pastāv uzskats, ka tie ir klāt kā gari. Šajā mielastā ”senči reāli sazinās ar ģimenes locekļiem”, paskaidrots kādā enciklopēdijā. ”Tā tiek atjaunota saikne starp dzīvajiem un mirušajiem un tiek nodrošināts, ka visu nākamo gadu senči sargās ģimeni,” minēts kādā citā grāmatā. Kādam būtu jābūt kristiešu viedoklim par šo paražu?

Arī kristieši uzskata, ka ir svarīgi mīlēt un cienīt vecākus. Viņi ņem vērā Dieva iedvesmoto norādījumu: ”Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” (Salamana Pamācības 23:22.) Viņi paklausa arī šādam Bībelē lasāmam likumam: ””Godā savu tēvu un māti” — tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: ”Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.”” (Efeziešiem 6:2, 3.) Patiesie kristieši no sirds mīl un godā savus vecākus.

Arī par ģimenes sanākšanu kopā Bībelē ir runāts ļoti pozitīvi. (Ījaba 1:4; Lūkas 15:22—24.) Tomēr Jehova bija arī norādījis: ”Lai tavējo starpā neatrastos.. nedz garu izsaucējs, ..nedz mirušo izaicinātājs.” (5. Mozus 18:10, 11.) Kāpēc bija noteikts šāds aizliegums? Bībelē par mirušo patieso stāvokli ir teikts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” Ja reiz nomirušie nekā vairs nezina, viņi nevar piedalīties dzīvo darbībās un nevar tiem nedz palīdzēt, nedz kaitēt. (Salamans Mācītājs 9:5, 6, 10.) Dieva Dēls Jēzus Kristus salīdzināja nāvi ar dziļu miegu, un no šī miega mirušie atmodīsies tikai tad, kad sāksies augšāmcelšana. (Jāņa 5:28, 29; 11:11, 14.)

Turklāt Bībelē ir darīts zināms, ka ”gari” un ”mirušie”, ko it kā izsauc, patiesībā ir ļaunas garīgas būtnes, kas izliekas par mirušiem cilvēkiem. Ar kādu nolūku viņi to dara? Lai piekrāptu cilvēkus un pakļautu sev. (2. Tesaloniķiešiem 2:9, 10.) Dieva norādījumu ievērošana mūs no šī lielā ļaunuma aizsargā. Kristieši mīl Dievu Jehovu un grib būt pasargāti, tāpēc neievēro tādas paražas, kurās ievijusies senču ”garu” pielūgšana vai vēlme iegūt to aizsardzību. (Jesajas 8:19, 20; 1. Korintiešiem 10:20—22.)

Kristieši vēlas godāt arī ”Tēvu.., no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu”. (Efeziešiem 3:14, 15.) Kas ir šis Tēvs? Tas ir Dievs Jehova — mūsu Radītājs un dzīvības devējs. (Apustuļu darbi 17:26.) Tāpēc, kad domājam par lunārā Jauna gada paražām, mums būtu jāapsver arī Jehovas viedoklis šajā jautājumā. Vai viņš uz šīm paražām raugās atzinīgi? (1. Jāņa 5:3.)

Mājas dievu godināšana

Lunārā Jaunā gada svētkos Āzijā ievēro daudz tādu paražu, ar kurām tiek izrādīta cieņa un gods dažnedažādiem mājas dieviem un dievībām, piemēram, durvju dievam, zemes dievam, bagātības dievam un pavarda dievam. Lūk, kā tiek godāts pavarda dievs. * Pastāv uzskats, ka dažas dienas pirms Jaunā gada svētkiem pavarda dievs dodas uz debesīm, lai pastāstītu par konkrēto ģimeni Nefrīta imperatoram — augstākajai būtnei ķīniešu dievu panteonā. Cerēdami, ka pavarda dievs stāstīs tikai labu, ģimene tam sagatavo īpašu mielastu — ziedo saldumus un kārumus no lipīgajiem rīsiem. Lai nodrošinātu, ka pavarda dieva ceļojums norit bez kādiem kavēkļiem, ģimene noņem šīs dievības attēlu nost no sienas, bieži vien vēl noziež tam muti ar saldumiem un pēc tam attēlu pagalmā sadedzina. Jaunā gada  priekšvakarā virtuvē virs plīts pieliek jaunu dieva attēlu, tā aicinot to jaunajā gadā atgriezties mājās.

Lai gan daudzas paražas nemaz neizskatās sliktas, kristieši tomēr ir uzmanīgi, jo vēlas pildīt to, kas par Dieva pielūgsmi ir teikts Bībelē. Jēzus Kristus uzsvēra: ”Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” (Mateja 4:10.) Tātad Dievs vēlas, lai mēs pielūgtu tikai un vienīgi viņu. Kāpēc? Jehova ir mūsu debesu Tēvs. Padomāsim: kā justos jebkurš tēvs, ja bērni viņu ignorētu un dēvētu par savu tēvu kādu citu? Vai tas viņam nesāpētu?

Jēzus debesu Tēvu sauca par ”vienīgo patieso Dievu”, un pats Jehova skaidri darīja zināmu saviem kalpiem, ka tie nedrīkst pielūgt citus dievus. (Jāņa 17:3; 2. Mozus 20:3.) Patiesie kristieši vēlas iepriecināt Jehovu, nevis viņu sarūgtināt un sāpināt ar kalpošanu citiem dieviem. (1. Korintiešiem 8:4—6.)

Māņticība un spiritisms

Lunārais Jaunais gads ir cieši saistīts arī ar astroloģiju. Katrs lunārā kalendāra gads ir nosaukts kāda dzīvnieka vārdā saskaņā ar ķīniešu zodiaku, ko veido divpadsmit dzīvnieki: pūķis, tīģeris, pērtiķis un citi. Pastāv ticējums, ka attiecīgā dzīvnieka gadā dzimušo cilvēku raksturā un rīcībā atspoguļojas šī dzīvnieka īpašības un ka gads ir labvēlīgs noteikta veida darbiem vai pasākumiem. Daudzas citas lunārā Jaunā gada paražas, kuru vidū ir arī bagātības dieva godināšana, ir domātas, lai nodrošinātu veiksmi. Ko par tām domā kristieši?

Jehova Bībelē, kas ir viņa vārdi, ir nopēlis tos, kuri vērsās pie ”debesu mērotājiem un zvaigžņu novērotājiem, kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks”. Tāpat viņš nosodīja kalpošanu ”laimes dievam Gadam” un likteņa ”dievietei Menijai”. (Jesajas 47:13; 65:11, 12.) Dieva kalpiem ir jāpaļaujas nevis uz kaut kādiem mistiskiem, neredzamiem spēkiem, kas viņus it kā saistītu ar garīgo pasauli vai zvaigznēm, bet gan uz pašu Dievu, jo Bībelē teikts: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Māņticība cilvēkus tur valgos, bet Bībeles patiesība viņus atbrīvo. (Jāņa 8:32.)

Parādīsim savu mīlestību pret Dievu

Taču zināt lunārā Jaunā gada svētku paražu un ticējumu izcelsmi ir viens, bet izlemt tajos nepiedalīties — pavisam kas cits. Tiem, kas dzīvo tādā zemē, kur ir parasts svinēt lunāro Jauno gadu, un tiem, kuru ģimene stingri ievēro tradīciju sekot Jaunā gada paražām, ir jāpieņem būtisks lēmums.

Protams, ir vajadzīga drosme un apņēmība, lai nedarītu tā, kā mudina citi. Kāda kristiete, kas dzīvo Āzijā, atzina: ”Man bija ļoti bail, jo visi apkārtējie svinēja Jauno gadu un es vienīgā ne.” Kā viņa tika galā ar šo grūto situāciju? ”Tikai stipra mīlestība pret Dievu man palīdzēja neatkāpties no sava lēmuma,” viņa pastāstīja. (Mateja 10:32—38.)

Vai jums ir tik stipra mīlestība pret Dievu? Mums ir pamats viņu mīlēt. Cilvēkiem dzīvību ir devusi nevis kāda mistiska dievība, bet gan Dievs Jehova, par kuru Bībelē ir teikts: ”Pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu.” (Psalms 36:10.) Par mums gādā nevis bagātības dievs vai pavarda dievs, bet Jehova, un tieši viņš ir tas, kas ir parūpējies, lai mums būtu iespējama laimīga dzīve. (Apustuļu darbi 14:17; 17:28.) Vai mēs viņam atbildēsim ar pretmīlestību? Mums nav ne mazākā iemesla šaubīties, ka tad, ja mēs mīlēsim Jehovu, viņš mūs bagātīgi svētīs. (Marka 10:29, 30.)

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēls 23. lpp.]

Attiecības ar draugiem un radiniekiem

Ja kāds ģimenes loceklis izlemj vairs nepiedalīties lunārā Jaunā gada svētkos, pārējie ģimenes locekļi, kā arī viņa draugi un tālāki radinieki lielākoties ir nepatīkami pārsteigti. Iespējams, viņi jūtas apbēdināti, sāpināti vai pat nodoti. Taču kristietis var daudz ko darīt, lai saglabātu labas attiecības ar saviem tuviniekiem. Tālāk minēts, ko ir darījuši vairāki kristieši, kas dzīvo dažādās Āzijas valstīs.

Dzjans: ”Krietni pirms Jaunā gada es apmeklēju savus radiniekus un taktiski viņiem paskaidroju, kāpēc es vairs nevēlos ievērot noteiktas paražas. Es centos runāt tā, lai nekādā ziņā nenoniecinātu viņu uzskatus, un atbildēju uz viņu jautājumiem, citējot Bībeli. Tas bija sākums vairākām auglīgām sarunām par Bībeles tēmām.”

Li: ”Pirms Jaunā gada, runādama taktiski un ar cieņu, es paskaidroju vīram, ka patiesi laimīga varēšu būt tikai tad, ja klausīšu savai sirdsapziņai. Es arī apsolīju, ka tad, kad svētku brīvdienās apciemosim viņa radiniekus, es nesagādāšu viņam kaunu. Man par pārsteigumu, tajā dienā, kad vīra radinieki pielūdza senčus, vīrs mani aizveda uz citurieni, lai es varētu būt klāt kristiešu sapulcē.”

Sje: ”Es sacīju saviem ģimenes locekļiem, ka joprojām viņus mīlu un ka tas, kam es ticu, man palīdzēs uzlabot savu personību. Pēc tam es ļoti centos, lai manā rīcībā vienmēr izpaustos lēnprātība, smalkjūtība un mīlestība. Ar laiku viņi sāka cienīt manu ticību. Vēlāk mans vīrs sāka mācīties Bībeli un arī kļuva par patieso kristieti.”

Miņs: ”Kad es stāstīju vecākiem par savu nostāju, es runāju mierīgi un ar cieņu. Es viņiem nenovēlēju ”veiksmi”, bet pastāstīju, ka vienmēr lūdzu par viņiem Jehovu, mūsu Radītāju, lai Jehova viņus svētītu un palīdzētu viņiem iegūt mieru un laimi.”

Fons: ”Sarunā ar vecākiem es teicu, ka man nav obligāti jāgaida Jaunais gads, lai brauktu pie viņiem ciemos. Es viņus apciemoju bieži. Vecāki par to ļoti priecājās un beidza man pārmest, ka es nesvinu Jauno gadu. Bet mans jaunākais brālis ieinteresējās par Bībeles patiesību.”

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

Panorama Stock/age Fotostock