Ko Jēzus mācīja par Dievu

”Neviens nezina, ..kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atklāt.” (LŪKAS 10:22.)

PIRMS Dieva pirmdzimtais Dēls piedzima par cilvēku uz zemes, viņš neizmērojami ilgu laiku bija pavadījis kopā ar savu Tēvu. (Kolosiešiem 1:15.) Viņš lieliski bija iepazinis Tēva domas, jūtas un darbus. Vēlāk, kad šis Dēls dzīvoja uz zemes kā cilvēks Jēzus, viņš karsti vēlējās stāstīt cilvēkiem patiesību par savu Tēvu. Mēs ļoti daudz ko varam iemācīties par Dievu, ja ieklausāmies, ko teica viņa Dēls.

Dieva vārds. Jēzum ārkārtīgi svarīgs bija Dieva vārds — Jehova. Dieva mīļotais Dēls gribēja, lai visi zinātu un lietotu viņa Tēva vārdu. Paša Jēzus vārds nozīmē ”Jehova ir glābšana”. Savas nāves priekšvakarā Jēzus, lūgšanā vērsdamies pie Jehovas, pamatoti varēja sacīt: ”Es.. esmu darījis zināmu tavu vārdu.” (Jāņa 17:26.) Ir dabiski, ka Jēzus lietoja Dieva vārdu un darīja to zināmu citiem, jo kā gan Jēzus klausītāji varētu iepazīt Jehovu, ja viņi pat nezinātu Dieva vārdu un nenojaustu, uz ko šis vārds norāda? *

Dieva izcilā mīlestība. Jēzus lūgšanā Dievam teica: ”Tēvs, ..tu mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.” (Jāņa 17:24.) Debesīs Jēzus bija dziļi izjutis, cik liela ir Dieva mīlestība, un, kad viņš bija uz zemes, viņš vēlējās atklāt cilvēkiem Dieva mīlestību visā tās bagātībā.

Jēzus uzsvēra Dieva mīlestības lielumu, sacīdams: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.) Grieķu vārds, kas tulkots ”pasaule”, šajā pantā attiecas nevis uz zemeslodi, bet uz cilvēkiem — uz visu cilvēci. Dieva mīlestība pret cilvēkiem ir tik spēcīga, ka viņš atdeva pašu dārgāko, savu mīļoto Dēlu, lai cilvēki, kas tic Dēlam, tiktu atbrīvoti no grēka un nāves varas un tiem pavērtos izredzes dzīvot mūžīgi. Mums nav pat iespējams pilnībā aptvert, cik dziļa ir šī mīlestība. (Romiešiem 8:38, 39.)

Jēzus palīdzēja saprast, ka Jehova mīl katru savu kalpu personiski. Jēzus mācīja, ka Jehova ir kā gans, kuram katra avs ir īpaša un dārga. (Mateja 18:12—14.) Viņš teica, ka Jehova pamana pat vienu vienīgu zvirbuli, kas nokrīt zemē, un piebilda: ”Arī jūsu galvas mati ir visi skaitīti.” (Mateja 10:29—31.) Ja jau Jehova ievēro, kas notiek ar vienu sīku putniņu, viņš noteikti redz visus savus kalpus un viņam rūp ikviens no tiem, un, ja jau Jehova zina pat to, cik matu mums ir uz galvas, kāds gan pamats būtu domāt, ka viņš par mums nezina arī visu citu — mūsu vajadzības, grūtības un raizes?

Debesu Tēvs. Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls. Uzrunādams Jehovu un stāstīdams par viņu citiem, Jēzus visbiežāk lietoja vārdu ”Tēvs”. Pirmie Jēzus vārdi, kas ir pierakstīti evaņģēlijos, ir tie, ko viņš teica templī  12 gadu vecumā, un jau tajā reizē viņš Jehovu nosauca par savu Tēvu. (Lūkas 2:49.) Evaņģēlijos Dievs saukts par Tēvu vairāk nekā 180 reižu. Runājot par Jehovu, Jēzus lietoja vārdus ”jūsu Tēvs”, ”mūsu Tēvs” un ”mans Tēvs”. (Mateja 5:16; 6:9; 7:21.) Tā Jēzus uzsvēra, ka arī grēcīgi un nepilnīgi cilvēki var izveidot ciešas, sirsnīgas attiecības ar Jehovu.

Žēlsirdīgs Dievs, kas labprāt piedod. Jēzus zināja, ka nepilnīgiem cilvēkiem ir ļoti vajadzīga Jehovas žēlastība. Līdzībā par pazudušo dēlu Jēzus salīdzināja Jehovu ar līdzcietīgu tēvu, kas atplestām rokām sagaida atpakaļ savu nožēlas pārņemto dēlu un piedod tam aplamo rīcību. (Lūkas 15:11—32.) Jēzus stāsts vieš pārliecību, ka Jehova redz, kas notiek cilvēka sirdī, un ka viņš vērīgi raugās, vai grēcinieka sirdī nav notikušas pārmaiņas, kas dotu pamatu izrādīt tam žēlastību. Jehova labprāt piedod tiem, kas patiesi nožēlo savus pārkāpumus. ”Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmitdeviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga,” paskaidroja Jēzus. (Lūkas 15:7.) Dieva žēlastība mūs mudina viņam tuvoties.

Dievs uzklausa lūgšanas. Debesīs Jēzus pats bija redzējis, ka Jehova uzklausa lūgšanas un ka viņam ir prieks par savu uzticīgo kalpu lūgšanām. (Psalms 65:3.) Kad Jēzus kalpoja Dievam uz zemes, viņš mācīja cilvēkiem, kā un par ko lūgt Dievu. Jēzus mudināja ”nepļāpāt”, nemitīgi atkārtojot vienu un to pašu, bet lūgt, lai Dieva prāts ”notiek kā debesīs, tā arī virs zemes”. Viņš arī mācīja lūgt, lai Dievs palīdz mums rūpēties par dienišķo iztiku, piedod mums grēkus un dod spēku pretoties kārdinājumiem. (Mateja 6:5—13.) Jēzus skaidroja, ka Jehova kā gādīgs Tēvs atsaucas uz lūgšanām, kurās viņa kalpi no sirds viņu piesauc. (Mateja 7:7—11.)

Jēzus ar lielu dedzību stāstīja cilvēkiem, kāds ir Dievs Jehova. Bet bija vēl kaut kas ļoti svarīgs, ko Jēzus vēlējās darīt zināmu: viņš skaidroja, kā Jehova grasās īstenot globālas pārmaiņas un piepildīt savu nodomu saistībā ar zemi un cilvēkiem uz tās. Tieši tā bija Jēzus sludināšanas galvenā tēma.

[Zemsvītras piezīme]