Tuvosimies Dievam

”Viņš lūdza žēlastību no tā Kunga”

”ES JUTOS tik nevērtīgs,” stāsta kāds vīrietis, kas bija audzis dievbijīgā ģimenē, bet vēlāk bija atkāpies no Dieva normām. Viņš gribēja sakārtot savu dzīvi un atgriezties pie Dieva, bet baidījās, ka Dievs viņam nekad nepiedos. Taču viņu iedrošināja Bībeles stāsts par Manasi, kas ir lasāms 2. Laiku grāmatas 33. nodaļā no 1. līdz 17. pantam. Ja mēs pagātnes grēku dēļ kādreiz jūtamies nevērtīgi, arī mēs varam smelties uzmundrinājumu un mierinājumu no Manases piemēra.

Arī Manase uzauga dievbijīgā ģimenē, un viņa tēvs Hiskija bija viens no ievērojamākajiem Jūdejas ķēniņiem. Manase piedzima aptuveni trīs gadus pēc tam, kad Dievs brīnumainā veidā bija izdziedinājis Hiskiju un pagarinājis viņa mūžu. (2. Ķēniņu 20:1—11.) Nav šaubu, ka Hiskija uzskatīja savu dēlu par dāvanu, ko viņš ir varējis saņemt Dieva žēlastības dēļ, un pūlējās ieaudzināt dēlā mīlestību pret patieso Dievu un viņa pielūgsmi. Tomēr dievbijīgu vecāku bērni ne vienmēr seko vecāku labajam paraugam, un tā notika arī ar Manasi.

Manasem bija ne vairāk kā 12 gadu, kad viņš zaudēja tēvu. Diemžēl Manase ”darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs”. (1., 2. pants.) Vai jauno ķēniņu ietekmēja padomnieki, kas necienīja patieso pielūgsmi? Bībelē tas nav paskaidrots, bet tur ir stāstīts, ka Manase nolaidās līdz klajai elkdievībai un ārkārtīgi nežēlīgai rīcībai. Viņš uztaisīja altārus viltus dieviem, upurēja pats savus dēlus, nodarbojās ar spiritismu un uzstādīja elka tēlu Jehovas templī Jeruzālemē. Dievs Jehova, kura veiktā brīnuma dēļ Manase bija varējis nākt pasaulē, daudzkārt viņu brīdināja, taču stūrgalvīgais Manase to neņēma vērā. (3.—10. pants.)

Galu galā Jehova pieļāva, ka Manasi aizved gūstā uz Babilonu. Tur viņam bija iespēja pārdomāt savu dzīvi. Vai Manase saprata, ka viņa bezspēcīgie, nedzīvie elki nav spējuši viņu aizsargāt? Vai viņš atcerējās, ko bērnībā viņam bija mācījis viņa dievbijīgais tēvs? Lai kā tas būtu bijis, Manase mainīja savu nostāju. Bībelē var lasīt: ”Viņš lūdza žēlastību no tā Kunga, sava Dieva, un viņš pārlieku zemojās savu tēvu Dieva priekšā un nemitīgi Viņu lūdza.” (12., 13. pants.) Bet vai cilvēks, kas ir darījis tik smagus grēkus, var saņemt piedošanu no Dieva?

Dievu Jehovu aizkustināja Manases patiesā nožēla. Dievs dzirdēja viņa lūgumus pēc žēlastības un ”pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā”. (13. pants.) Manases turpmākā rīcība apstiprināja, ka viņa nožēla ir nākusi no sirds. Viņš darīja visu iespējamo, lai labotu savu grēku sekas, attīrīdams zemi no elkdievības un mudinādams tautu ”kalpot tam Kungam”. (15.—17. pants.)

Ja arī mums agrāk izdarītu grēku dēļ kādreiz rodas sajūta, ka neesam cienīgi saņemt Dieva piedošanu, mūs var stiprināt Manases piemērs. Stāstījums par Manasi ir iekļauts Dieva iedvesmotajos Rakstos. (Romiešiem 15:4.) Tātad Jehova noteikti vēlas, lai mēs zinātu, ka viņš ”piedod labprāt”. (Psalms 86:5.) Jehovas acīs būtisks ir nevis grēka smagums, bet gan grēcinieka sirds nostāja. Cilvēks, kas ar nožēlas pilnu sirdi vēršas pie Dieva lūgšanā, pārtrauc savu nepareizo rīcību un apņēmīgi cenšas darīt to, kas ir pareizs, tāpat kā Manase izpelnīsies Dieva žēlastību. (Jesajas 1:18; 55:6, 7.)