JA JUMS būtu jāizraugās viens vārds, lai raksturotu Dievu Jehovu un izteiktu viņa būtību, kādu vārdu jūs izvēlētos? Astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras pravietis Jesaja redzēja parādību, kurā viņš dzirdēja, kā garīgas būtnes slavēja Jehovu, pievēršot uzmanību vienai no svarīgākajām viņa personības iezīmēm — svētumam. Tam, ko Jesaja redzēja un dzirdēja, būtu jāvairo mūsu bijība pret Jehovu un jātuvina mūs viņam. Pārdomājot Bībeles fragmentu, kas lasāms Jesajas grāmatā, 6. nodaļas 1.—3. pantā, mēģiniet iztēloties šo iespaidīgo parādību.

Ko Jesaja redzēja? ”Es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu,” viņš rakstīja. (1. pants.) Jesaja neredzēja pašu Visaugsto Kungu Jehovu, jo cilvēkam nav iespējams ielūkoties garīgajā sfērā. Bībelē ir skaidri teikts: ”Dievu neviens cilvēks nekad nav redzējis.” (Jāņa 1:18.) Tas, ko Jesaja vēroja, bija parādība *. Bet šī parādība bija ārkārtīgi spilgta — tik reālistiska, ka Jesaju pārņēma dziļa godbijība, gluži kā redzot pašu Jehovu.

To, ko Jesaja tālāk vēroja parādībā, iespējams, nav redzējis neviens cits cilvēks. Jesaja rakstīja: ”Serafi lidinājās pār Viņu [Jehovu], tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.” (2. pants.) Serafi ir garīgas būtnes, kas ieņem ļoti augstu stāvokli. Jesaja ir vienīgais Bībeles rakstītājs, kas viņus ir pieminējis. Serafi vienmēr ir gatavi rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Viņi ir aizseguši savu seju un kājas, apliecinot godbijību un cieņu pret Dievu, kura tuvumā viņiem ir gods kalpot.

Jesajam iedvesa bijību ne tikai tas, ko viņš redzēja, bet arī tas, ko viņš dzirdēja. Serafi vienoja savas balsis dziesmā. Jesaja rakstīja: ”Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: ”Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots!”” (3. pants.) Vārds ”svēts” senebreju valodā apzīmē tīrību un skaidrību. Šis vārds ietver sevī arī domu par ”pilnīgu nošķirtību no tā, kas ir grēcīgs”. Iespējams, dziedādami pamīšus, serafi atkal un atkal trīs reizes izdziedāja vārdu ”svēts”, un tā tika uzsvērts, ka Jehova ir svēts visaugstākajā pakāpē. (Atklāsmes 4:8.) Svētums ir neatņemama viņa personības sastāvdaļa. Jehova ir viscaur tīrs un nevainojams.

Apziņai, ka Jehova ir svēts, būtu jāmudina mūs tuvoties viņam. Kāpēc? Pretstatā cilvēku valdniekiem, kas var kļūt ļauni, Jehovam nav nekā kopīga ar grēku. Viņa svētums ir garantija, ka viņš vienmēr būs labs Tēvs, taisnīgs Valdnieks un objektīvs Tiesnesis. Mums ir pamatots iemesls būt pārliecinātiem, ka Dievs, kurš visā savā būtībā ir svēts, nekad mūs nepievils.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 26. lpp.]

Apziņai, ka Jehova ir svēts, būtu jāmudina mūs tuvoties viņam