Ījaba 32:1—22
32 Ījabs bija pārliecināts par savu taisnīgumu*,+ tāpēc šie trīs vīri viņam neko vairs neteica.
2 Bet Ēlihus, būzieša+ Barahēla dēls no Rāma dzimtas, iedegās dusmās. Viņš dusmojās uz Ījabu, jo Ījabs bija aizstāvējis savu, nevis Dieva taisnīgumu.+
3 Viņš dusmojās arī uz trim Ījaba draugiem, jo tie nebija pratuši pareizi atbildēt un bija vainojuši Dievu.+
4 Ēlihus bija nogaidījis, pirms viņš uzrunāja Ījabu, jo pārējie bija vecāki par viņu.+
5 Bet, kad Ēlihus redzēja, ka trim vīriem vairs nav, ko teikt, viņu pārņēma dusmas.
6 Tad Ēlihus, būzieša Barahēla dēls, sacīja:”Es esmu jauns,bet jūs jau esat gados,+tāpēc es aiz cieņas pret jums klusēju+un neuzdrīkstējos jums klāstīt, ko zinu.
7 Es domāju: ”Lai runā vecums,lai gudrību pauž tie, kam daudz gadu!”
8 Bet īstenībā gars, kas cilvēkam tiek dots,Visvarenā elpa, — tas piešķir sapratni.+
9 Vecums vien nepadara gudru,nedz arī veci vīri vienīgie saprot, kas ir pareizs.+
10 Tāpēc es aicinu: uzklausiet mani,es jums pastāstīšu, ko zinu.
11 Lūk, es gaidīju, ko jūs teiksiet,es ieklausījos jūsu domu gaitā,+kamēr jūs meklējāt īstos vārdus.+
12 Es veltīju jums visu uzmanību,tomēr neviens no jums nespēja Ījabu atspēkotun atbildēt uz viņa apgalvojumiem.
13 Tāpēc nesakiet: ”Mēs esam gudri!
Dievs tiks ar viņu galā, ne cilvēks.”
14 Runājot viņš nevērsās pret mani,un es neatbildēšu viņam ar jūsu vārdiem.
15 Tie ir apjukuši un vairs neatbild,tiem vairs nav, ko piebilst.
16 Es gaidīju, bet tie nerunā,tie tikai stāv un klusē.
17 Tad nu arī es izteikšos,arī es pastāstīšu, ko zinu,
18 jo mani pārpilda vārdi,es jūtu, kā gars spiež mani runāt.
19 Es esmu kā cieši noslēgts vīna trauks,kā jauns vīna maiss, kas teju plīsīs!+
20 Man jārunā, lai rastu atvieglojumu,es atvēršu lūpas un atbildēšu.
21 Nevienam es neizdabāšu*+un neglaimošu —
22 es nemaz neprotu glaimot —,citādi mans Radītājs mani tūlīt iznīcinātu.
