Kristieši un personvārds

NEVIENS īsti nevar pateikt, kad tieši ortodoksālie jūdi pārstāja skaļi izrunāt Dieva personvārdu un aizstāja to ar vārdiem, kas ebreju valodā nozīmē ’Dievs’ un ’Suverēnais Kungs’. Daži uzskata, ka Dieva personvārds izzuda no ikdienas lietošanas jau krietni pirms Jēzus laika. Taču ir pārliecinoši pierādījumi, ka augstais priesteris turpināja to izrunāt reliģiskās kalpošanas reizēs templī — sevišķi Salīdzināšanas dienā — līdz pat tam laikam, kad 70. g. m.ē. templis tika sagrauts. Tāpēc tad, kad Jēzus bija uz Zemes, personvārda izruna bija zināma, lai gan, iespējams, tā netika plaši lietota.

Kāpēc jūdi pārtrauca izrunāt Dieva personvārdu? Vismaz daļēji, iespējams, nepareizi lietojot trešā baušļa vārdus: ”Tev nebūs tā Kunga [”Jehovas”, NW], sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt.” (2. Mozus 20:7.) Šis bauslis, protams, neaizliedza Dieva personvārda lietošanu. Jo kā tādā gadījumā senie Dieva kalpi, piemēram, Dāvids, lietoja to tik brīvi un joprojām baudīja Jehovas labvēlību? Un kādēļ Dievs to izrunāja Mozus priekšā un lika Mozum, lai viņš izraēliešiem paskaidro, kas tas ir, kas viņu bija sūtījis? (Psalms 18:1-4, 8, 15; 2. Mozus 6:2-8.)

Tomēr jau līdz Jēzus laikam bija attīstījusies spēcīga nosliece saprātīgās Dieva pavēles interpretēt ļoti nesaprātīgā veidā. Piemēram, ceturtais no desmit baušļiem uzlika par pienākumu jūdiem ievērot katras nedēļas septīto dienu kā atpūtas dienu jeb sabatu. (2. Mozus 20:8-11.) Ortodoksālie jūdi līdz absurdam pārveidoja šo pavēli, sastādot neskaitāmus likumus, lai tie kontrolētu pat vismazāko darbību, kas būtu vai nebūtu atļauta sabatā. Bez šaubām, tādā pašā garā viņi līdz visnesaprātīgākai galējībai pārveidoja saprātīgo pavēli, ka Dieva personvārdu nedrīkst likt negodā, sacīdami, ka personvārdu nedrīkst pat izrunāt. *

Jēzus un personvārds

Vai Jēzus būtu sekojis tādai tradīcijai, kas nav pamatota uz Rakstiem? Maz ticams! Viņš, protams, neatturējās no dziedināšanas darbiem sabatā, kaut arī tas nozīmēja pārkāpt jūdu pašizveidotos likumus un pat riskēt ar savu dzīvību. (Mateja 12:9-14.) Pie tam Jēzus nosodīja farizejus, saucot viņus par liekuļiem, jo viņu tradīcijas bija ārpus Dieva inspirētajiem  rakstiem. (Mateja 15:1-9.) Tāpēc maz ticams, ka viņš būtu atturējies izrunāt Dieva personvārdu, it sevišķi ņemot vērā to, ka viņa paša personvārds, Jēzus, nozīmē ’Jehova ir glābšana’.

Reiz Jēzus sinagogā piecēlās un lasīja kādu daļu no Jesajas tīstokļa. To vietu, ko viņš lasīja, mūsdienās mēs saucam par Jesajas 61:1, 2, kur Dieva personvārds redzams vairāk nekā vienu reizi. (Lūkas 4:16-21.) Vai viņš būtu atteicies šeit izrunāt Dieva personvārdu, aizstājot to ar ”Kungs” vai ”Dievs”? Protams, nē. Tas būtu nozīmējis sekot jūdu reliģisko vadoņu tradīcijām, kas nav pamatotas uz Rakstiem. Tā vietā mēs lasām: ”Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.” (Mateja 7:29.)

Patiesībā, kā mēs jau iepriekš uzzinājām, viņš saviem sekotājiem mācīja lūgt Dievu: ”Svētīts lai top tavs  vārds.” (Mateja 6:9.) Un naktī pirms nāves soda izpildīšanas viņš lūgšanā savam Tēvam teica: ”Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis. [..] Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko tu man esi devis.” (Jāņa 17:6, 11.)

Attiecībā uz šiem Jēzus dotajiem izteikumiem par Dieva personvārdu grāmatā Der Name Gottes (Dieva personvārds), 76. lappusē, tiek paskaidrots: ”Mums ir jānovērtē pārsteidzošais fakts, ka Vecās derības tradicionālā izpratne par Dieva atklāsmi ir tā, ka tā ir viņa personvārda atklāsme un ka tā turpinās līdz Vecās derības beigu daļām, jā, turpinās līdz pat Jaunās derības beigu daļām, kur, piemēram, Jāņa 17:6 mēs lasām: ”Es tavu vārdu esmu darījis zināmu.””

Jā, būtu ļoti nesaprātīgi domāt, ka Jēzus atturējās no Dieva personvārda lietošanas, it sevišķi tad, kad viņš citēja tās Ebreju rakstu daļas, kurās tas atradās.

Agrīnie kristieši

Vai Jēzus sekotāji pirmajā gadsimtā lietoja Dieva personvārdu? Jēzus viņiem bija pavēlējis darīt par mācekļiem cilvēkus no visām tautām. (Mateja 28:19, 20.) Daudziem cilvēkiem, kam viņiem vajadzēja sludināt, nebija nekāda priekšstata par Dievu, kas jūdiem bija sevi atklājis ar personvārdu Jehova. Kā tad kristieši varētu palīdzēt viņiem pazīt patieso Dievu? Vai būtu pietiekami saukt viņu par Dievu vai Kungu? Nē. Tautām bija pašām savi dievi un kungi. (1. Korintiešiem 8:5.) Kādā veidā kristieši varētu parādīt skaidru atšķirību starp patieso Dievu un viltus dieviem? Vienīgi tad, ja lietotu patiesā Dieva personvārdu.

Tāpēc māceklis Jēkabs vecaju apspriedē Jeruzalemē atzīmēja: ”Sīmanis stāstīja, kā Dievam pirmo reizi labpaticis ļaudis no pagāniem pievienot savam vārdam. Un ar to saskan praviešu vārdi.” (Apustuļu darbi 15:14, 15.) Apustulis Pēteris savā plaši pazīstamajā runā Vasarsvētkos uzsvēra sevišķi nozīmīgu kristiešu vēsts daļu, kad viņš citēja pravieša Joēla vārdus: ”Ikviens, kas tā Kunga [”Jehovas”, NW] vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Joēla 3:5; Apustuļu darbi 2:21.)

Apustulis Pāvils neatstāj nekādu šaubu par to, ka viņam Dieva personvārds bija svarīgs. Savā vēstulē romiešiem viņš citē tos pašus pravieša Joēla vārdus un turpina uzmundrināt līdzkristiešus, lai viņi izrādītu savu ticību šim apgalvojumam, ejot sludināt par Dieva personvārdu citiem, ka arī tie varētu būt izglābti. (Romiešiem 10:13-15, NW.) Vēlāk vēstulē Timotejam viņš rakstīja: ”Lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga [”Jehovas”, NW] vārdu.” (2. Timotejam 2:19.) Pirmā gadsimta beigās apustulis Jānis savā pierakstā lietoja Dieva personvārdu. Izteiciens ”Allelūja”, kas nozīmē ’slavējiet Jah’, atkārtoti sastopams Atklāsmes grāmatā. (Atklāsmes 19:1, 3, 4, 6.)

Tomēr Jēzus un viņa sekotāji bija pravietojuši, ka kristiešu draudzē notiks atkrišana. Apustulis Pēteris bija rakstījis: ”Jūsu starpā būs viltus mācītāji.” (2. Pētera 2:1; skatīt arī Mateja 13:36-43; Apustuļu darbi 20:29, 30; 2. Tesaloniķiešiem 2:3; 1. Jāņa 2:18, 19.) Šie brīdinājumi piepildījās. Viens no rezultātiem bija tas, ka Dieva personvārds tika nobīdīts pie malas. Tas pat tika izskausts no Bībeles kopijām un tulkojumiem! Paskatīsimies, kā tas notika.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 14. lpp.]

Šis attēls ar kādu jūdu augsto priesteri, uz kura turbāna ir uzraksts ebreju valodā, kas nozīmē ’svētums pieder Jehovam’, ir atrodams Vatikānā

[Attēls 15. lpp.]

Kā parāda šis vācu valodas Bībeles 1805. gada tulkojums, Jēzus, lasot sinagogā no Jesajas tīstokļa, Dieva personvārdu izrunāja skaļi. (Lūkas 4:18, 19)

[Attēli 16. lpp.]

Pēteris un Pāvils lietoja Dieva personvārdu, kad viņi citēja Joēla pravietojumu. (Apustuļu darbi 2:21, NW; Romiešiem 10:13, NW)