102. nodaļa

Kristus triumfālā iejāšana Jeruzalemē

NĀKAMAJĀ rītā, svētdien, 9. nīsanā, Jēzus kopā ar apustuļiem atstāj Betāniju un pāri Eļļas kalnam dodas uz Jeruzalemi. Pēc neilga laika viņi ir jau netālu no Betfagas, kas atrodas Eļļas kalnā. Jēzus dod norādījumus diviem no saviem mācekļiem.

”Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.”

Sākumā mācekļi nesaprot, ka šie norādījumi ir saistīti ar Bībeles pravietojuma piepildīšanos, bet vēlāk viņi to atskārst. Pravietis Cakarija bija pateicis, ka Dieva apsolītais Ķēniņš iejās Jeruzalemē uz ēzeļa, ”uz ēzeļa mātes kumeļa”. Arī ķēniņš Salamans vietā, kur viņš tika svaidīts, bija ieradies, jādams uz ēzeļa.

Kad mācekļi ierodas Betfagā un grasās ņemt ēzeli un ēzeļmāti, cilvēki, kas stāv netālu, viņiem jautā: ”Ko jūs darāt?” Bet, kad mācekļi paskaidro, ka dzīvnieki ir vajadzīgi Kungam, cilvēki ļauj tos vest pie Jēzus. Mācekļi uzklāj savas drēbes uz ēzeļmātes un ēzeļa muguras, bet Jēzus sēžas ēzelim mugurā.

Jēzum tuvojoties Jeruzalemei, pūlis kļūst arvien lielāks. Daudzi cilvēki izklāj uz ceļa savas drēbes, citi griež koku zarus un liek tos uz ceļa. ”Slavēts, kas nāk, mūsu ķēniņš, tā Kunga vārdā!” cilvēki sauc. ”Debesīs nu ir miers, un slava augstībā.”

Daži farizeji pūlī ir satraukti par šādiem paziņojumiem un žēlojas Jēzum: ”Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Jēzus atbild: ”Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.”

Tuvodamies Jeruzalemei, Jēzus uzlūko pilsētu un sāk par to raudāt: ”Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” Jeruzalemei nāksies samaksāt par savu apzināto nepaklausību, un par to Jēzus runā tālāk.

”Tavi ienaidnieki [romieši ģenerāļa Tita vadībā] ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens.” Vēlāk Jēzus pravietojums tiešām piepildās — pēc 37 gadiem, mūsu ēras 70. gadā, Jeruzaleme tiek iznīcināta.

Daudzi no tiem, kas pašreiz atrodas pūlī, pirms pāris nedēļām redzēja, kā Jēzus pieceļ no mirušajiem Lācaru. Viņi par šo brīnumu sāk stāstīt citiem. Tāpēc, Jēzum ierodoties Jeruzalemē, visā pilsētā valda satraukums. ”Kas tas tāds?” cilvēki vēlas zināt. Citi savukārt saka: ”Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā.” Vērodami notiekošo, farizeji gaužas, ka viņiem nekas neizdodas, jo, kā farizeji paši saka, ”visa pasaule iet viņam pakaļ”.

Kā parasts Jeruzalemes apciemojumu reizēs, Jēzus dodas uz templi, lai mācītu cilvēkus. Šeit pie Jēzus nāk akli un klibi cilvēki, un viņš tos visus izdziedina! Augstie priesteri un rakstu mācītāji ir nikni, kad redz brīnumus, ko Jēzus dara, un dzird, kā bērni templī sauc: ”Ozianna Dāvida dēlam!” ”Vai tu nedzirdi, ko šie saka?” viņi jautā.

Bet Jēzus viņiem atsaka: ”Vai jūs nekad neesat lasījuši: ”No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?””

Jēzus turpina mācīt cilvēkus un vēro visu, kas notiek templī. Kļūst vēls. Tāpēc viņš kopā ar 12 apustuļiem dodas prom, lai atgrieztos Betānijā, kas atrodas kādu trīs kilometru attālumā. Tur viņš pavada nakti no svētdienas uz pirmdienu; iespējams, viņš paliek sava drauga Lācara mājās. Mateja 21:1—11, 14—17; Marka 11:1—11; Lūkas 19:29—44; Jāņa 12:12—19; Cakarijas 9:9.

▪ Kad un kādā veidā Jēzus ierodas Jeruzalemē kā Ķēniņš?

▪ Cik tas ir svarīgi, ka pūlis slavē Jēzu?

▪ Kādas izjūtas pārņem Jēzu, kad viņš apskata Jeruzalemi, un kādu pravietojumu viņš izsaka?

▪ Kas notiek, kad Jēzus ierodas templī?