36. nodaļa

Ko darīt, lai televīzija neatņemtu pārāk daudz laika?

DAUDZIEM cilvēkiem — gan jauniem, gan veciem — televīzijas skatīšanās ir kļuvusi par nopietnu atkarību. Pētījumu rezultāti liek secināt, ka līdz 18 gadu vecumam jaunietis, kas dzīvo ASV, pavada pie televizora vidēji 15 000 stundu! Televīzijas skatīšanās tiešām var izraisīt visīstāko atkarību — tas kļūst redzams, kad aizrautīgi televiziomāni mēģina tikt vaļā no sava ieraduma.

”Es nespēju pretoties vēlmei skatīties televizoru. Kad televizors ir ieslēgts, es nevaru to neskatīties. Es nespēju to izslēgt.. Kad es stiepjos pēc pogas, lai izslēgtu televizoru, manas rokas kļūst nespēcīgas. Tā es tur sēžu stundām ilgi.” Nenobrieduša jaunieša vārdi? Nē, to teica kādas koledžas angļu valodas pasniedzējs! Taču arī jaunieši var būt televiziomāni. Lūk, ko teica daži jaunieši, kas piekrita piedalīties eksperimentā ar devīzi ”Nedēļa bez televīzijas”.

”Mani ir pārņēmusi depresija.. Es jūku prātā.” (Divpadsmitgadīgā Sūzana.)

”Es nedomāju, ka varēšu tikt vaļā no šī ieraduma. Man tik ļoti patīk skatīties televīziju.” (Trīspadsmitgadīgā Linda.)

”Sasprindzinājums bija drausmīgs. Es nevarēju sevi savaldīt. Visgrūtāk bija vakarā starp astoņiem un desmitiem.” (Vienpadsmitgadīgais Lūiss.)

Ja padomā par šiem izteikumiem, var saprast, kāpēc lielākā daļa jauniešu, tiklīdz bija beigusies ”Nedēļa bez televīzijas”, tūlīt metās pie televizora. Tas varētu likties smieklīgi,  tomēr atkarība no televīzijas nav nekas uzjautrinošs, jo tā var izraisīt ļoti daudz problēmu. Padomāsim par dažām no tām.

Sekmju pasliktināšanās. ASV Nacionālā psihiskās veselības institūta ziņojumā tiek norādīts, ka pārmērīgas televīzijas skatīšanās dēļ var ”ciest skolas darbi, it sevišķi lasīšana”. Grāmatā The Literacy Hoax ir izteikts šāds apgalvojums: ”Televīzijas ietekmes dēļ bērniem rodas iespaids, ka mācībām jābūt vieglām, pasīvām un izklaidējošām.” Tāpēc televiziomānam mācības var pārvērsties par visīstākajām mocībām.

Nevēlēšanās lasīt. Kad tu pēdējo reizi paņēmi kādu grāmatu un izlasīji to no pirmās līdz pēdējai lappusei? Kāds Vācijas grāmattirgotāju asociācijas pārstāvis ar nožēlu teica: ”Mēs dzīvojam valstī, kuras pilsoņi, pārnākuši no darba, aizmieg pie televizora. Mēs lasām arvien mazāk un mazāk.” Līdzīga doma izskan arī kādā ziņojumā no Austrālijas: ”Uz katru lasīšanā pavadīto stundu austrāliešu bērns vidēji septiņas stundas skatās televīziju.”

Ģimenes dzīves pasliktināšanās. Kāda kristiete rakstīja: ”Pārmērīgas televizora skatīšanās dēļ.. es jutos ļoti vientuļa, es biju it kā izolēta. Bija tā, it kā [manas] ģimenes locekļi būtu pavisam sveši cilvēki.” Vai arī tu televīzijas dēļ nepavadi mazāk laika kopā ar ģimenes locekļiem?

Slinkums. Televīzijas skatīšanās ir pasīva darbība, tāpēc, kā uzskata daži speciālisti, jaunietim ”var izveidoties priekšstats, ka [viņa] vajadzības tiks apmierinātas bez jebkādas piepūles, un viņam var rasties pasīva attieksme pret dzīvi”.

Nelabvēlīga ietekme. Ir kabeļtelevīzijas tīkli, pa kuriem mājās ienāk pornogrāfija. Arī parastās televīzijas skatītājs redz diezgan daudz avāriju, sprādzienu, naža dūrienu, šaušanas un karatē sitienu. Saskaņā ar kāda pētījuma rezultātiem jaunietis, kas dzīvo ASV, līdz 14 gadu vecumam televīzijā redz 18 000 cilvēku nogalināšanu, un  tas nav viss — kautiņu un vandalisma ainu ir vēl vairāk.

Viljams Belsons, speciālists no Lielbritānijas, atklāja, ka zēni, kas bija skatījušies televīzijas pārraides ar vardarbības ainām, daudz biežāk ”iesaistījās nopietnas vardarbības aktos”. Tāpat viņš apgalvoja, ka televīzijā redzētā vardarbība var pamudināt uz ”lamāšanos un necenzētu vārdu lietošanu, agresivitāti sporta spēļu vai rotaļu laikā, draudēšanu citiem zēniem, rakstīšanu uz sienām, logu dauzīšanu”. Tev varbūt šķiet, ka tevi televīzija tā neietekmē, taču Belsona veiktajos pētījumos noskaidrojās, ka televīzijā redzētā vardarbība ”nemainīja zēnu apzināto attieksmi” pret vardarbību. Daudzās vardarbības ainas acīmredzot mazināja pretestību vardarbīgām nosliecēm viņu zemapziņā.

Tomēr vēl svarīgāk ir padomāt par to, kā aizraušanās ar vardarbību, ko rāda televīzijā, var ietekmēt cilvēka attiecības ar Dievu, un Bībelē par Dievu ir teikts: ”Varas darbu mīļotāju viņa dvēsele ienīst.” (Psalms 11:6, LB-26.)

Kā lai es kontrolēju, ko es skatos?

Tikko minētā informācija nebūt nenozīmē, ka televīzija jāuzskata par ļaunuma iemiesojumu. Rakstnieks Venss Pakards atzīmē: ”Daudz kas no tā, ko rāda ASV televīzijā, var būt ļoti noderīgs.. Daudzās pēcpusdienas programmās, kurās redzami izcili filmēšanas sasniegumi, var vērot, kas notiek dabā — no sikspārņu, bebru un bizonu dzīves,  līdz ežzivs dzīvei. Sabiedriskās televīzijas kanāli pārraida lielisku baletu, operu un kamermūziku. Televīzijā ļoti labi tiek atainoti svarīgi notikumi.. Reizēm televīzijā var noskatīties izglītojošus uzvedumus.”

Tomēr arī kaut kas labs var nākt par ļaunu, ja tā ir par daudz. (Salīdzini Salamana Pamācības 25:27.) Un, ja tev nav nepieciešamā gribasspēka, lai izslēgtu televizoru, kad rāda kaut ko sliktu, derētu atcerēties apustuļa Pāvila vārdus:  ”Nekas nedrīkst mani kalpināt.” (1. Korintiešiem 6:12.) Ko tu varētu darīt, lai televizors tevi nekalpinātu un tu varētu kontrolēt, cik daudz un ko tu skaties?

Rakstniece Linda Nīlsena atzīmē: ”Lai attīstītu paškontroli, jāmācās izvirzīt sev mērķus.” Vispirms padomā, kā tu skaties televīziju. Nedēļas gaitā pievērs uzmanību tam, kādas pārraides tu skaties un cik daudz laika tu katru dienu pavadi pie ekrāna. Vai tu ieslēdz televizoru, tiklīdz ienāc  pa durvīm? Kad tu to izslēdz? Cik daudz ir tādu raidījumu, kas katru nedēļu ”jānoskatās obligāti”? Šādas pašpārbaudes rezultāti tevi, iespējams, ļoti pārsteigs.

Pēc tam labi padomā par raidījumiem, ko tu skaties. ”Vai auss nepārbauda runas, kā ar muti pienākas nogaršot maizi?” ir jautāts Bībelē. (Ījaba 12:11.) Esi apdomīgs (palūdz arī vecāku padomu) un pārbaudi, kurus raidījumus tiešām ir vērts skatīties. Ir jaunieši, kas iepriekš nolemj, kurus raidījumus viņi skatīsies, un ieslēdz televizoru tikai uz šo raidījumu laiku. Citi ierobežo sevi stingrāk, piemēram, apņemas neskatīties televīziju dienās, kad jāiet uz skolu, vai nosaka laika ierobežojumu — ne ilgāk par vienu stundu dienā.

Bet ja nu izslēgtais televizors ir kārdinājums, kam ir pārāk grūti pretoties? Kāda ģimene šo problēmu bija atrisinājusi, lūk, kā: ”Mēs nolikām televizoru pagrabstāvā, lai tas nebūtu pa ceļam.. Kad televizors atrodas pagrabstāvā, kārdinājums to ieslēgt, tikko tu esi pārnācis mājās, ir daudz mazāks. Lai kaut ko noskatītos, ir speciāli jāiet lejā.” Tikpat labi var izmantot arī citus paņēmienus, piemēram: turēt televizoru skapī vai vienkārši atvienot to no elektrības avota.

Interesanti ir tas, ka jaunieši, kas piedalījās eksperimentā ”Nedēļa bez televīzijas”, lai gan izjuta daudzas ”mocības”, tomēr atrada arī dažas labas nodarbības, ar ko aizstāt  televīzijas skatīšanos. Kāda meitene atceras: ”Es runājos ar mammu. Manās acīs viņa kļuva par interesantāku cilvēku, jo mana uzmanība nebija dalīta starp viņu un televizoru.” Kāda cita meitene mācījās gatavot ēdienus. Kāds zēns, vārdā Džeisons, pat atklāja, ka var būt patīkami ”nevis skatīties televizoru, bet aiziet uz parku” vai arī makšķerēt, palasīt vai aiziet uz pludmali.

Vaijanta pieredze (skaties atvērumu ”Es biju televiziomāns”) liecina, ka cilvēks, kam ir daudz darāmā ”tā Kunga darbā”, var ierobežot pie televizora pavadīto laiku. (1. Korintiešiem 15:58.) Arī tu noteikti pārliecināsies, ka tu vari pārvarēt atkarību no televīzijas skatīšanās, ja tuvojies Dievam, mācies Bībeli, izmantojot daudzās publikācijas, kas tagad ir pieejamas, un dari Dieva uzdoto darbu. (Jēkaba 4:8.) Tiesa, ierobežojot televizoram veltīto laiku, tu neredzēsi dažus no saviem iemīļotajiem raidījumiem. Bet vai tiešām būtu jākļūst par televizora vergu un jāsēž pie tā visu laiku, lai tikai nepalaistu garām nevienu raidījumu? (Skaties 1. Korintiešiem 7:29, 31.) Labāk ir sevi iegrožot, kā to darīja apustulis Pāvils, kas reiz teica: ”Es šaustu savu miesu un lieku tai sev kalpot.” (1. Korintiešiem 9:27, JD.) Vai tu nepiekrīti, ka to darīt ir labāk nekā kalpot televizoram?

Jautājumi pārrunām

◻ Kāpēc to, kā daži jaunieši skatās televīziju, var saukt par atkarību?

◻ Kāds ļaunums var rasties, ja cilvēks skatās televīziju pārāk daudz?

◻ Kā ir iespējams kontrolēt, ko un cik ilgi tu skaties?

◻ Ar ko tu varētu aizstāt televīzijas skatīšanos?

[Izceltais teksts 295. lpp.]

”Mani ir pārņēmusi depresija.. Es jūku prātā.” (Divpadsmitgadīgā Sūzana, eksperimenta ”Nedēļa bez televīzijas” dalībniece)

[Papildmateriāls 292., 293. lpp.]

”Es biju televiziomāns.” Intervija

Intervētājs: ”Cik gadu tev bija, kad tu kļuvi atkarīgs no televīzijas skatīšanās?”

Vaijants: ”Man bija kādi desmit gadi. Es vienmēr ieslēdzu televizoru tūlīt pēc pārnākšanas no skolas. Vispirms es noskatījos animācijas filmas un raidījumus bērniem. Tad nāca ziņas, ..un es gāju uz virtuvi, lai pameklētu kaut ko ēdamu. Pēc tam es atgriezos pie televizora un skatījos to, kamēr man uznāca miegs.”

Intervētājs: ”Bet kur tu ņēmi laiku, lai pabūtu kopā ar draugiem?”

Vaijants: ”Televizors bija mans draugs.”

Intervētājs: ”Tad jau tev nebija laika spēlēties un sportot.”

Vaijants (smejas): ”Man nav nekādas fiziskās sagatavotības. Tā nevarēja rasties, jo es visu laiku skatījos televizoru. Basketbolu es spēlēju nejēdzīgi. Fizkultūras stundā es vienmēr biju pēdējais, kuru izvēlējās. Man gan vajadzēja nedaudz vairāk uzmanības pievērst savai fiziskajai sagatavotībai — ne jau tā, ka es pēc tam varētu staigāt apkārt plātīdamies, bet kaut vai tik daudz, lai es būtu vismaz apmierināts ar sevi.”

Intervētājs: ”Un kādas bija tavas atzīmes?”

Vaijants: ”Pamatskolā es kaut kā tiku galā. Es parasti vēlu gāju gulēt un pildīju mājasdarbus pēdējā brīdī. Bet vidusskolā gāja grūtāk, jo es nebiju pieradis mācīties pareizi.”

Intervētājs: ”Vai tāda pārmērīga televīzijas skatīšanās tevi ir ietekmējusi?”

Vaijants: ”Jā. Reizēm, kad man apkārt ir cilvēki, es pamanu, ka es nevis piedalos sarunās, bet vēroju viņus — it kā es skatītos diskusiju televīzijā. Būtu labi, ja man būtu vieglāk saprasties ar cilvēkiem.”

Intervētājs: ”Šajā sarunā tev tas ir izdevies diezgan labi. Skaidri var redzēt, ka tu esi atbrīvojies no savas atkarības.”

Vaijants: ”Es sāku cīnīties ar šo paradumu vidusskolas sākumā. [..] Es vairāk laika pavadīju kopā ar jauniem Jehovas lieciniekiem un sāku augt garīgi.”

Intervētājs: ”Bet kāds tam sakars ar televizoru?”

Vaijants: ”Kad es sāku vairāk novērtēt garīgās lietas, es sapratu, ka daudzas no pārraidēm, ko es skatījos, patiesībā nebija kristiešu uzmanības cienīgas. Tāpat es sajutu nepieciešamību vairāk mācīties Bībeli un gatavoties kristiešu sapulcēm. Tas nozīmēja, ka bija jāatsakās no daudzām stundām, ko es pavadīju pie televizora. Viegli tas nenācās. Man tik ļoti patika animācijas filmas, ko rādīja sestdienas rītos. Bet kāds brālis no mūsu draudzes uzaicināja mani sestdienas rītā iet ar viņu sludināt pa mājām. Tā es tiku vaļā no ieraduma sestdienas rītos skatīties televizoru. Pakāpeniski es iemācījos samazināt laiku, ko pavadīju pie televizora.”

Intervētājs: ”Un kā ir tagad?”

Vaijants: ”Man joprojām ir viena problēma: ja televizors ir ieslēgts, es neko nevaru izdarīt. Tāpēc es to lielākoties atstāju izslēgtu. Patiesībā pirms pāris mēnešiem mans televizors sabojājās, un es neko neesmu darījis, lai to salabotu.”

[Attēls 291. lpp.]

Dažiem televīzijas skatīšanās ir izraisījusi nopietnu atkarību

[Attēls 294. lpp.]

Ja televizors stāv vietā, kur tam ir grūtāk piekļūt, kārdinājums to ieslēgt nav tik liels