16. nodaļa

Vai ir normāli izjust tādas bēdas, kādas ir man?

MIČELS atceras sava tēva nāves dienu: ”Es biju šoka stāvoklī.. ”Tas nevar būt,” es visu laiku sev teicu.”

Vai tev ir nomiris kāds mīļš cilvēks — viens no vecākiem, brālis, māsa vai draugs? Pēc šāda notikuma tevi pārņem ne tikai bēdas, bet arī dusmas, apjukums un bailes. Lai kā tu censtos, tu nespēj noturēt asaras. Vai arī otrādi — tu paturi visas sāpes sevī.

Emocionāla reakcija uz mīļa cilvēka nāvi ir gluži dabiska. Arī Jēzus Kristus noskuma un raudāja, kad uzzināja par tuva drauga nāvi. (Jāņa 11:33—​36; salīdzini 2. Samuēla 13:28—39.) Zinot, ka citi ir izjutuši to pašu, ko tu, ir vieglāk pārdzīvot zaudējumu.

Notikušā noliegšana

Pirmajā brīdī tev varbūt nav nekādu izjūtu. Sirds dziļumos tu, iespējams, ceri, ka notikušais ir tikai ļauns sapnis, ka tevi kāds pamodinās un viss atkal būs pa vecam. Sindijas māte nomira ar vēzi. Sindija saka: ”Es vēl neesmu apjautusi, ka viņas vairs nav. Ja notiek kaut kas tāds, par ko mēs agrāk būtu runājušas, es parasti nodomāju: ”Tas man būs jāpasaka mammai.””

Cilvēki, kam ir nomiris tuvinieks, mēdz noliegt notikušo. Viņiem pat varētu likties, ka viņi pēkšņi ir ieraudzījuši mirušo uz ielas, garām braucošā autobusā vai tramvajā. Jebkura niecīgākā līdzība ar mirušo cilvēku var atdzīvināt cerību, ka viss notikušais ir tikai kļūda. Tu  jau zini, ka Dievs radīja cilvēku, lai tas dzīvotu, nevis mirtu. (1. Mozus 1:28; 2:9.) Tāpēc mūsu nespēja pieņemt nāvi ir pilnīgi normāla.

”Kā viņa varēja man to nodarīt?”

Nebrīnies, ja reizēm tev rodas pat dusmas uz nomirušo. Sindija atceras: ”Pēc mammas nāves bija tādi brīži, kad es domāju: ”Tu nemaz nepateici mums, ka mirsi. Tu vienkārši pazudi.” Es jutos atstāta.”

Līdzīgas jūtas var izraisīt brāļa vai māsas nāve. ”Tas ir gandrīz vai smieklīgi — dusmoties uz mirušu cilvēku,” saka Karena, ”bet, kad nomira mana māsa, es ar sevi nespēju neko padarīt. ”Kā viņa varēja nomirt un pamest mani vienu pašu? Kā viņa varēja man to nodarīt?” Šādas un līdzīgas domas rosījās manā galvā.” Reizēm jaunieši ir dusmīgi uz brāli vai māsu par tām sāpēm, ko ir sagādājusi viņa vai viņas nāve. Daži jūtas pamesti, varbūt pat aizvainoti tāpēc, ka slimajam brālim vai māsai pirms nāves tika veltīts tik daudz laika un uzmanības. Bēdu sagrauztie vecāki, baidīdamies zaudēt vēl vienu bērnu, pēkšņi sāk ļoti uzmanīt pārējos bērnus, un arī tas var radīt naidīgumu pret nomirušo.

Daudzie ”ja”

Pēc tuva cilvēka nāves mēdz rasties arī vainas izjūta. Galva ir pilna ar jautājumiem un šaubām. ”Vai mēs nevarējām vēl kaut ko izdarīt? Varbūt mums vajadzēja iet pie kāda cita ārsta?” Un tad vēl ir tie daudzie ”ja”. ”Ja mēs nebūtu tik daudz strīdējušies...” ”Ja es būtu bijis laipnāks...” ”Ja es būtu gājis uz veikalu viņas vietā...”

 Mičels saka: ”Man vajadzēja izrādīt vairāk pacietības un sapratnes attiecībās ar tēvu. Vai arī vairāk darīt mājās, lai viņam, pārnākot no darba, būtu vieglāk.” Un Elīza stāsta: ”Kad mamma tik pēkšņi saslima un nomira, man nelika mieru visas tās nenoskaidrotās jūtas mūsu starpā. Tagad es jūtos ļoti vainīga. Es domāju par visu, ko man viņai vajadzēja pateikt, par visu, ko man viņai nevajadzēja teikt, par visu, ko es biju izdarījusi nepareizi.”

Var gadīties pat tā, ka tu notikušajā vaino sevi. Sindija atceras: ”Es jutos vainīga par visiem strīdiem mūsu starpā, par visiem tiem uztraukumiem, kas mammai bija jāpārdzīvo manis dēļ. Es domāju, ka uztraukumi, ko es viņai sagādāju, bija veicinājuši viņas slimību.”

”Ko lai es saku draugiem?”

Kāda atraitne par savu dēlu teica: ”Džonijam nepatika stāstīt citiem bērniem, ka viņa tēvs ir miris. Viņš jutās neērti, un tas savukārt padarīja viņu dusmīgu — tieši tāpēc, ka viņš jutās neērti.”

 Grāmatā Death and Grief in the Family (Nāve un sēras ģimenē) ir teikts: ”Jautājums ”Ko lai es saku draugiem?” ir ārkārtīgi svarīgs daudziem [brāli vai māsu zaudējušiem] bērniem. Bieži vien viņi jūt, ka draugi nesaprot viņu pārdzīvojumus. Mēģinājumi pastāstīt, cik liels ir zaudējums, var izraisīt vienaldzīgu skatienu vai neizpratnes pilnu sejas izteiksmi. [..] Tāpēc bērns, kam ir nomiris brālis vai māsa, var justies atraidīts un pamests, reizēm viņš pat kļūst niķīgs.”

Tev tomēr jāsaprot, ka citi varbūt nezina, ko teikt savam sērojošajam draugam, un tāpēc arī neko nesaka. Tava nelaime viņiem var atgādināt, ka arī viņi var zaudēt mīļu cilvēku. Nevēlēdamies, lai viņiem tas tiktu atgādināts, viņi varbūt mēģina izvairīties no tevis.

Jācenšas pārvarēt bēdas

Apziņa, ka tavas bēdas nav nekas nenormāls, tev palīdzēs tikt ar tām galā. Turpretī realitātes noliegšana tikai paildzina sāpes. Ir ģimenes, kas pie pusdienu galda atstāj brīvu mirušā cilvēka vietu, it kā aizgājējs kuru katru brīdi varētu atnākt. Kāda ģimene nolēma rīkoties citādi. Māte saka: ”Mēs nekad vairs nesēdējām  virtuvē pie galda tādā pašā kārtībā kā iepriekš. Vīrs apsēdās Deivida vietā, un tas palīdzēja aizpildīt tukšumu.”

Tāpat ir labi atcerēties, ka tas, ko tu esi vai neesi pateicis vai izdarījis, parasti nav tev mīļa cilvēka nāves cēlonis. Turklāt ”mēs visi daudzējādi klūpam”. (Jēkaba 3:2.)

Stāsti citiem par savām izjūtām

Dr. Ērls Grolmens dod šādu padomu: ”Nepietiek tikai apzināties savas pretrunīgās izjūtas; ar tām ir atklāti jācīnās.. Šis ir laiks, kad tev jāstāsta citiem par savām jūtām.” Šajā laikā nedrīkst norobežoties no apkārtējiem. (Salamana Pamācības 18:1.)

Dr. Grolmens norāda, ka, noliedzot bēdas, cilvēks ”tikai paildzina ciešanas un kavē bēdu gaitu”. Viņš iesaka: ”Atrodi labu klausītāju, draugu, kas sapratīs, ka tavas daudzās izjūtas ir normāla reakcija uz tavām lielajām bēdām.” Par īstu atbalstu tev var kļūt kāds no vecākiem, brālis, māsa, draugs vai kristiešu draudzes vecākais.

Ko darīt, ja gribas raudāt? Dr. Grolmens saka: ”Dažiem cilvēkiem asaras ir labākais līdzeklis, kā atbrīvoties no emocionālā sasprindzinājuma, — tā ir gan vīriešiem, gan sievietēm un bērniem. Raudāšana ir dabisks veids, kā mazināt ciešanas un atbrīvoties no sāpēm.”

Ciešākas ģimenes saites

Kad ir miris tuvs cilvēks, tevi var atbalstīt vecāki un tu vari atbalstīt viņus. Džeina un Sāra no Anglijas  zaudēja savu brāli Derelu, kas bija 23 gadus vecs. Kā viņas tika galā ar savām bēdām? Džeina saka: ”Tā kā mēs bijām četri, es visu darīju kopā ar tēti, bet Sāra visu darīja kopā ar mammu. Tā mēs nebijām vienas pašas.” Džeina atceras vēl kādu faktu: ”Es nekad agrāk nebiju redzējusi tēvu raudam. Viņš pāris reizes raudāja, un savā ziņā tas bija labi; atskatoties uz to laiku, man ir patīkami, ka es varēju būt pie viņa un viņu mierināt.”

Stiprinoša cerība

Deivids no Anglijas zaudēja savu trīspadsmitgadīgo māsu Dženitu, kas nomira ar Hodžkina slimību. Viņš saka: ”Man ļoti palīdzēja kāds Bībeles pants, kas tika citēts bēru runā. Tajā teikts, ka ’Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš ir nolēmis tiesāt zemi taisnīgumā, un viņš ir devis garantiju visiem cilvēkiem ar to, ka ir cēlis augšā no mirušajiem Jēzu’. Runātājs uzsvēra vārdu ”garantija” saistībā ar augšāmcelšanu. Tas mani ļoti stiprināja laikā pēc bērēm.” (Apustuļu darbi 17:31, NW; skaties arī Marka 5:35—​42; 12:26, 27; Jāņa 5:28, 29; 1. Korintiešiem 15:3—8.)

Cerība uz augšāmcelšanu, ko mums dod Bībele, neizdzēš bēdas. Tu nekad neaizmirsīsi cilvēku, ko tu mīli. Un tomēr daudziem Bībeles apsolījumi ir devuši patiesu mierinājumu, tāpēc viņu sāpes par mīļa cilvēka nāvi ar laiku ir pierimušas.

Jautājumi pārrunām

◻ Kā tev šķiet: vai sērot par mīļa cilvēka nāvi ir dabiski?

◻ Kādas izjūtas var rasties cilvēkam, kam ir nomiris kāds tuvinieks, un kāpēc šādas izjūtas rodas?

◻ Kādas ir dažas no iespējām, kā noskumis jaunietis var tikt galā ar savām jūtām?

◻ Kā tu varētu mierināt draugu, kurš ir zaudējis mīļu cilvēku?

[Izceltais teksts 128. lpp.]

”Es vēl neesmu apjautusi, ka viņas vairs nav. ..es parasti nodomāju: ”Tas man būs jāpasaka mammai.””

[Izceltais teksts 131. lpp.]

”Pēc mammas nāves.. es domāju: ”Tu nemaz nepateici mums, ka mirsi. Tu vienkārši pazudi.” Es jutos atstāta.”

[Attēls 129. lpp.]

”Tas patiesībā nenotiek ar mani!”

[Attēls 130. lpp.]

Ja nomirst mīļš cilvēks, mums ir nepieciešams līdzjūtīga cilvēka atbalsts