6. nodaļa

Kāpēc ir tik grūti sadzīvot ar brāli un māsu?

STRĪDI bērnu starpā pastāv jau kopš Kaina un Ābela laikiem. Nav jau tā, ka bērni ienīstu viens otru. Kāds jaunietis atzina: ”Man šķiet, ka es mīlu savu brāli — kaut kur sirds dziļumos, tā ka es pagaidām to nevaru sajust. Šķiet, ka tā ir, tiešām.”

Bet kāpēc bērnu attiecībās tik bieži ir manāms naidīgums? Rakstniece Herieta Vebstere citē ģimenes konsultantes Klaudijas Šveiceres vārdus: ”Katrai ģimenei ir noteikts daudzums emocionālu un materiālu resursu.” H. Vebstere turpina: ”Kad bērni strīdas, viņi parasti cīnās par šiem resursiem — par visu, sākot ar vecāku mīlestību un beidzot ar naudu un drēbēm.” Piemēram, Kamile un viņas pieci brāļi un māsas dzīvo trīs istabās. ”Reizēm es gribu būt viena pati,” Kamile saka, ”un es gribētu būt istabā bez viņiem, bet viņi tur ir vienmēr.”

Par strīda iemeslu var kļūt arī noteiktas priekšrocības un pienākumi. Vecākie bērni varbūt ir neapmierināti, ka tiek prasīts, lai viņi padarītu lielāko daļu darba, kas veicams mājās. Jaunākiem bērniem varbūt nepatīk, ka vecākais brālis vai māsa viņus komandē, vai arī viņi kļūst greizsirdīgi, kad vecākie bērni saņem kārotās priekšrocības. ”Mana māsa mācās braukt ar automašīnu, bet es to nevaru darīt,” žēlojas kāda pusaudze no Anglijas. ”Es jūtos aizvainota un mēģinu viņai ieriebt.”

Reizēm nesaskaņas rodas bērnu dažādo personību dēļ. Septiņpadsmitgadīgā Daiena saka: ”Kad jābūt kopā katru dienu, dienu no dienas.. un kad jāskatās, kā tas  pats cilvēks katru dienu atkal dara to, kas tevi kaitina, tad gan tas var apnikt.” Kāds cits jaunietis, vārdā Andrē, piebilst: ”Savās mājās.. cilvēks ir tāds, kāds viņš tiešām ir.” Diemžēl ’būt tādam, kāds cilvēks tiešām ir,’ bieži vien nozīmē aizmirst par pieklājību, laipnību un taktu.

Vēl viens izplatīts strīdu iemesls ir vecāku atšķirīgā izturēšanās pret bērniem (”Tu jau mammai tas mīlulītis!”). Psiholoģijas profesors Lī Salks atzīst: ”Nekādi nav iespējams, ka māte varētu mīlēt visus savus bērnus pilnīgi vienādi, jo viņi ir dažādi cilvēki un neizbēgami izraisa mūsos [vecākos] atšķirīgu reakciju.” Tā bija arī Bībeles laikos. Patriarhs Jēkabs (Izraēls) ”mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus”. (1. Mozus 37:3.) Tāpēc Jāzepa brāļi kļuva ļoti greizsirdīgi uz viņu.

Kā apdzēst uguni

”Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest.” Tā ir teikts Salamana Pamācībās 26:20. Lai meža ugunsgrēki neietu plašumā, parasti tiek izveidotas ugunsdrošības joslas — zemes strēles, kur tiek izcirsti visi koki. Kad sākas ugunsgrēks, uguns parasti tiek tikai līdz šai joslai un tad apdziest. Līdzīgā veidā var izvairīties no nesaskaņām vai vismaz tās mazināt. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir runāt par problēmām un panākt kompromisu, pirms strīds ir sācies.

Piemēram, varbūt ir grūti atrast iespēju pabūt vienatnē. Ja tā ir, pacentieties brīdī, kad šī problēma nav karsta strīda objekts, sanākt kopā un izstrādāt pieņemamu grafiku (”Manā rīcībā istaba būs tajās un tajās dienās — vai stundās —, un tavā rīcībā tā būs tajās un tajās.”). Kad esat  vienojušies, pildi norunu — ’tavs jā! lai ir jā! un nē! lai ir nē!’. (Mateja 5:37, JDP.) Ja rodas apstākļi, kuru dēļ kaut kas jāmaina, dari to zināmu otram cilvēkam, nevis vienkārši nostādi viņu fakta priekšā, neko iepriekš nepateicis.

Varbūt jums ir strīdi personisko lietu dēļ? Kāda pusaudze žēlojās: ”Pusmāsa vienmēr ņem manas mantas, neprasot man atļauju. Reiz viņa pat izmantoja manu kosmētiku, un pēc tam viņai vēl pietika nekaunības man pateikt, ka es neesot nopirkusi pareizo!” Tu varētu griezties pie vecākiem, lai viņi būtu jūsu šķīrējtiesneši. Bet vēl labāk būtu apsēsties un mierīgi aprunāties ar brāli vai māsu. Neķīvējieties par savām ”tiesībām” un esiet nesavtīgi. (1. Timotejam 6:18.) Centieties vienoties par dažiem noteikumiem, kas jāievēro, ja jūs viens no otra gribat kaut ko aizņemties; viens no tiem varētu būt šāds: pirms tu kaut ko ņem, vienmēr palūdz atļauju. Meklējiet kompromisu, ja nepieciešams. Šādi rīkodamies, jūs redzēsiet, ka ”uguns izdziest”, nemaz neuzliesmojusi.

Bet ja nu brāļa vai māsas personība tevi gluži vienkārši kaitina? Neko daudz šādā situācijā tu mainīt nevari. Tāpēc mācieties ’cits citu panest mīlestībā’. (Efeziešiem 4:2.) Neizcel brāļa vai māsas trūkumus un vājības, bet mācies izrādīt kristīgu mīlestību, kas ”apklāj grēku daudzumu”. (1. Pētera 4:8.) Neesi ass un nelaipns, atmet ”dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus”, raugies, lai tava runa ”aizvien ir tīkama”. (Kolosiešiem 3:8; 4:6.)

”Tas nav godīgi!”

”Manai māsai tiek viss, ko viņa grib,” žēlojas kāds jaunietis. ”Bet, kad man kaut ko vajag, man netiek pilnīgi  nekas.” Kaut kur dzirdēti vārdi, vai ne? Bet pievērs uzmanību abiem kategoriskajiem apgalvojumiem: ”viss” un ”pilnīgi nekas”. Vai stāvoklis tiešām ir tik bēdīgs? Maz ticams. Un, ja arī tā būtu, vai ir saprātīgi gaidīt pilnīgi vienādu izturēšanos pret diviem dažādiem cilvēkiem? Protams, nav saprātīgi! Varbūt tavi vecāki gluži vienkārši rīkojas saskaņā ar jūsu vajadzībām un rakstura īpatnībām.

Bet vai tas nav negodīgi, ka vecāki vienam bērnam pievērš lielāku uzmanību? Ne vienmēr. Atceries, kā Jēkabs izturējās pret savu dēlu Jāzepu. Kāpēc Jāzeps viņam bija tuvs? Jāzeps bija Jēkaba mīļotās sievas Rāheles dēls, un Rāhele bija mirusi. Vai gan nav saprotams, kāpēc Jēkabs bija sevišķi pieķēries šim dēlam? Jēkaba mīlestība pret Jāzepu nenozīmēja, ka viņš nemīl pārējos dēlus; viņš izrādīja patiesu interesi par dēlu labklājību. (1. Mozus 37:13, 14.) Tātad brāļu greizsirdībai uz Jāzepu nebija nekāda pamata!

Arī taviem vecākiem varbūt ir tuvāks tavs brālis vai tava māsa; iespējams, viņus saista kopīgas intereses, līdzīgi raksturi vai kaut kas cits. Taču tas nenozīmē, ka viņi tevi nemīl. Ja tevī  rodas neapmierinātība vai greizsirdība, tev jāsaprot, ka tava nepilnīgā sirds ir guvusi pār tevi virsroku. Centies pārvarēt šādas jūtas. Ja vecāki rūpējas par tavām vajadzībām, kāpēc lai tu uztrauktos par papildu uzmanību, ko viņi, kā tev šķiet, veltī brālim vai māsai?

Brāļi un māsas ir svētība

Reizēm varbūt ir grūti piekrist šādam apgalvojumam, jo sevišķi tad, ja viņu rīcība tevi kaitina. Bet Daiena atgādina, lūk, ko: ”Tas ir labi, ka ir brāļi un māsas.” Viņai tādi ir septiņi. ”Ir kāds, ar ko parunāt un dalīties tajā, kas tevi interesē.”

 Anna Marija un viņas brālis Andrē piebilst: ”Var kaut kur iet arī ar draugiem, bet brāļi un māsas vienmēr ir tepat. Viņi vienmēr ir tev blakus, kad tu gribi spēlēt kādu spēli vai pasportot, vai aiziet uz parku.” Donna ir saskatījusi vēl kādu praktisku labumu: ”Ir kāds, ar ko var dalīt mājas pienākumus.” Citi jaunieši ir nosaukuši savu brāli vai māsu par ”lielisku padomdevēju un klausītāju”, kā arī par cilvēku, kas ”spēj saprast”.

Vēlāk dzīvē tieši tās pašas problēmas, kas tagad pastāv attiecībās ar tavu brāli vai māsu, tu pieredzēsi arī attiecībās ar citiem cilvēkiem. Greizsirdība, domstarpības par īpašuma tiesībām, atšķirīga izturēšanās pret kādu, ierobežotas iespējas pabūt vienam, savtīgums, raksturu atšķirības — tās visas ir dzīves problēmas. Mācoties sadzīvot ar brāļiem un māsām, tu apgūsti lielisku cilvēku attiecību skolu.

Septiņpadsmitgadīgais Andrē, atsaukdamies uz vārdiem Bībelē, 1. Jāņa 4:20, saka: ”Ja tu nevari sadzīvot ar cilvēkiem, kurus tu redzi, kā tu varēsi sadzīvot ar Jehovu, kuru tu neredzi?” Nesaskaņas starp tevi un taviem brāļiem un māsām laiku pa laikam tomēr radīsies. Bet tu vari iemācīties, kā dalīties ar citiem, kā izteikt savas domas un kā piekāpties. Kāds būs šādas rīcības iznākums? Galu galā tu varbūt nolemsi, ka dzīvot kopā ar brāli vai māsu nemaz tik slikti nav.

Jautājumi pārrunām

◻ Kāpēc brāļu un māsu starpā mēdz rasties nesaskaņas?

◻ Kā var novērst strīdus par istabas un personisko lietu izmantošanas tiesībām?

◻ Kāpēc reizēm vecāki veltī vairāk uzmanības vienam bērnam? Vai tu domā, ka šāda rīcība noteikti ir negodīga?

◻ Vai vienīgais bērns ir sliktākā situācijā nekā bērni, kam ir brāļi un māsas?

◻ Kādā ziņā ir labi dzīvot kopā ar brāļiem un māsām?

[Izceltais teksts 52. lpp.]

”Nekādi nav iespējams, ka māte varētu mīlēt visus savus bērnus pilnīgi vienādi, jo viņi ir dažādi cilvēki.” (Psiholoģijas profesors Lī Salks)

[Papildmateriāls 54. lpp.]

”Es esmu vienīgais bērns ģimenē”

Ja tā ir, tev nav jādomā, ka tu noteikti esi sliktākā situācijā nekā bērni, kam ir brāļi un māsas. Citiem jauniešiem ir grūtības, kas rodas, dzīvojot kopā ar brāļiem un māsām, bet tu vari pats izvēlēties sev tuvus draugus (protams, ar vecāku piekrišanu). Tu vari atlicināt vairāk laika mācībām, pārdomām vai kādu iemaņu un talantu attīstīšanai. (Skaties 14. nodaļu par vientulību.)

Tomass norāda uz vēl vienu priekšrocību: ”Tā kā es biju vienīgais bērns, vecāki visu uzmanību veltīja man.” Tiesa, pārāk liela vecāku uzmanība bērnu var padarīt egocentrisku. Taču tad, ja vecāki ir līdzsvaroti šajā ziņā, viņu uzmanība tev var palīdzēt ātrāk kļūt par nobriedušu cilvēku un labāk justies pieaugušo starpā.

Tev nav brāļu un māsu, ar ko būtu jādalās, tāpēc draud briesmas kļūt savtīgam. Jēzus teica, lai mēs mācāmies dot. (Lūkas 6:38.) Centies dalīties ar draugiem un radiniekiem tajā, kas tev ir. Mācies ieraudzīt, kas citiem ir vajadzīgs, un piedāvā savu palīdzību, kad vien tas ir iespējams. Cilvēki atsauksies uz tavu devīgumu. Tu vari atklāt, ka, būdams vienīgais bērns, tu nebūt neesi vientuļš.

[Attēls 53. lpp.]

Man bieži ir žēl, ka man nav māsas, tomēr man ir arī savas priekšrocības