Asinis un dzīvība

Kā asinis var glābt dzīvību? Šis jautājums jūs droši vien interesē, jo asinis ir tieši saistītas ar cilvēka dzīvību. Tās pārnēsā organismā skābekli un izvada ogļskābo gāzi, sekmē organisma pielāgošanos temperatūras izmaiņām un palīdz cīnīties pret slimībām.

Asins saistība ar dzīvību bija zināma jau ilgi pirms 1628. gada, kad Viljams Hārvijs aprakstīja asinsrites sistēmu. Lielāko reliģiju ētiskie pamatjēdzieni ir cieši saistīti ar Dzīvības Devēju, kam ir savs viedoklis par dzīvību un arī par asinīm. Kāds jūdaisma un kristietības likumu zinātājs par viņu teica: ”Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam.” *

Cilvēki, kas tic šādam Dzīvības Devējam, tic arī tam, ka viņa norādījumi mums vienmēr nāk tikai par labu. Kāds ebreju pravietis raksturoja viņa domas šādi: ”Es.. mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi tai ceļā, pa kuŗu tev jāstaigā.”

Tikko minētais apgalvojums ir lasāms Jesajas 48:17 un ir daļa no Bībeles — grāmatas, kuru cilvēki respektē tāpēc, ka tajā ir atrodamas ētiskas vērtības, kas var noderēt mums visiem. Bet kas šajā grāmatā ir teikts par asins lietošanu? Vai tajā ir rakstīts, kā asinis var izglābt dzīvību? Bībelē pavisam skaidri ir norādīts, ka asinis nav tikai komplicēts bioloģisks šķidrums. Vairāk nekā 400 reižu Bībelē ir minētas asinis, un dažas reizes par tām ir runāts saistībā ar dzīvības glābšanu.

Viena no pirmajām norādēm uz asinīm ir redzama šādā Radītāja paziņojumā: ”Viss, kas kust un ir dzīvs, lai ir jums par barību. [..] Tomēr to miesu viņas asinīs, [kurā] viņas dzīvība ir, jums nebūs ēst.” * Viņš vēl piebilda: ”Par jūsu pašu dzīvām asinīm Es prasīšu atbildību,” — un pēc tam nosodīja slepkavību. (1. Mozus 9:3—6.) Šos vārdus viņš teica Noam — mūsu kopējam priekštecim, kuru augstā cieņā tur gan jūdaisti, gan musulmaņi, gan arī kristieši. Tātad visai cilvēcei tika darīts zināms Radītāja viedoklis, proti: asinis nozīmē dzīvību. Minētais ierobežojums neattiecās tikai uz cilvēka uzturu. Tas, bez šaubām, bija saistīts ar morāliem principiem. Cilvēka asinis ir ļoti svarīgas, un tās nedrīkst izmantot nepareizi. Vēlāk Radītājs deva papildu norādījumus, kuri nepārprotami liecina par to, kādus morālus jautājumus viņš saista ar asinīm.

Kad Radītājs noteica likumu kodeksu senajam Izraēlam, viņš atkal minēja asinis. Daudzi cilvēki ciena gudros un ētiski nozīmīgos principus,  kas iekļauti šajā kodeksā, bet tikai retais zina, cik stingri bija tajā ietvertie likumi par asinīm. Piemēram, šis: ”Ikviens vīrietis no Israēla nama un no svešiniekiem, kas mīt jūsu vidū un kas ēd kaut kādas asinis, pret tādu cilvēku Es celšu savu vaigu, un to Es izdeldēšu no viņa tautas vidus. Jo miesas dvēsele mīt asinīs.” (3. Mozus 17:10, 11.) Tālāk Dievs noteica, kas cilvēkam jādara ar nomedītu dzīvnieku: ”Tam būs [dzīvnieka] asinis izliet un apraust ar zemi. ..jebkuŗas dzīvas būtnes asinis ir aizliegts ēst, jo ikvienas miesas dvēsele ir viņas asinīs; ikviens, kas tās ēd, tiks iznīcināts.” (3. Mozus 17:13, 14.)

Zinātnieki ir atzinuši, ka ebreju likumu kodekss veicināja labu veselību. Piemēram, likumā bija teikts, ka ekskrementi jāaprok ārpus nometnes un ka cilvēki nedrīkst ēst to dzīvnieku gaļu, kas varēja izraisīt slimības. (3. Mozus 11:4—8, 13; 17:15; 5. Mozus 23:13, 14.) Arī likumam par asinīm bija saistība ar veselību, taču tas nebūt nebija viss. Asinīm bija simboliska nozīme. Tās simbolizēja Radītāja doto dzīvību. Izturēdamies pret asinīm kā pret kaut ko īpašu, cilvēki apliecināja, ka viņu dzīvība ir atkarīga no Radītāja. Galvenais iemesls, kāpēc viņi nedrīkstēja uzņemt savā organismā asinis, bija nevis šādas rīcības neveselīgums, bet gan tas, ka asinis bija īpašas Dieva acīs.

Likumā vairākkārt tika minēts Radītāja noteiktais aizliegums uzņemt organismā asinis, lai uzturētu dzīvību. ”Tās tev nebūs ēst, bet kā ūdeni izliet zemē. Tu nedrīksti tās baudīt, lai tev un taviem bērniem pēc tevis labi klātos, ja tu darīsi to, kas ir taisns.” (5. Mozus 12:23—25; 15:23; 3. Mozus 7:26, 27; Ecēhiēla 33:25.) *

Pretēji dažu mūsdienu cilvēku uzskatam Dieva likumu par asinīm nedrīkstēja pārkāpt arī ārkārtējās situācijās. Reiz, grūtos kara apstākļos, Izraēla karavīri kāva dzīvniekus un ”ēda tos ar visām asinīm”. Vai dzīvības uzturēšana ar asinīm šādā ārkārtējā situācijā bija pieļaujama? Nē, nebija. Karavīru vadītājs norādīja, ka viņu rīcība ir nopietns pārkāpums. (1. Samuēla 14:31—35.) Tātad, lai arī cik dārga mūsu acīs būtu dzīvība, tās Devējs nekad nav teicis, ka ārkārtējos apstākļos viņa noteiktās normas drīkst neievērot.

 ASINIS UN PATIESIE KRISTIEŠI

Kāda ir kristiešu nostāja jautājumā par cilvēka dzīvības glābšanu ar asins palīdzību?

Jēzus vienmēr saglabāja stingru nostāju principiālos jautājumos, un tieši tāpēc cilvēki viņu tik ļoti ciena. Viņš zināja, ko Radītājs ir teicis par asinīm, proti: cilvēks nedrīkst tās uzņemt sevī, un viņš apzinājās arī to, ka likumu par asins nelietošanu nedrīkst pārkāpt. Tāpēc ir pamatots iemesls uzskatīt, ka Jēzus būtu atbalstījis šī likuma ievērošanu arī tad, ja kāds viņu spiestu rīkoties citādi. Jēzus ”grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu viņa mutē”. (1. Pētera 2:22.) Tā viņš rādīja priekšzīmi saviem sekotājiem, un sekot viņa priekšzīmei nozīmē arī cienīt dzīvību un asinis. (Vēlāk mēs apskatīsim to, kā paša Jēzus asinis ir saistītas ar šo būtisko jautājumu, kas skar jūsu dzīvi.)

Kādu laiku pēc Jēzus nāves radās jautājums par to, vai cilvēkam, kurš kļūst par kristieti, ir jāievēro visi Izraēlam dotie likumi. Šo jautājumu pārrunāja kristiešu vadošā padome, kurā bija arī apustuļi. Jēzus pusbrālis Jēkabs atsaucās uz rakstiem, kuros bija lasāma arī Noam un Izraēla tautai dotā pavēle nelietot asinis. Vai šī pavēle būtu jāievēro arī kristiešiem? (Apustuļu darbi 15:1—21.)

Pēc apspriedes visām draudzēm tika nosūtīts padomes lēmums — kristiešiem nav jāievēro Mozum dotais likumu kodekss, bet viņu pienākums ir ievērot ”šo nepieciešamo: sargāties no elku upuŗiem, asinīm, nožņaugtā [t.i., gaļas ar asinīm] un netiklības”. (Apustuļu darbi 15:22—29.) Apustuļi nedeva rīkojumu rituālu vai uztura jautājumos. Padomes lēmums noteica ētiskas pamatnormas, kurām pakļāvās agrīnie kristieši. Apmēram desmit gadus vēlāk viņi apstiprināja, ka šīs normas nav mainījušās, un mudināja ticības biedrus, ”lai viņi sargās no elku upuŗiem, asinīm.. un netiklības”. (Apustuļu darbi 21:25.)

Jūs zināt, ka miljoniem cilvēku iet baznīcā. Lielākā daļa no viņiem droši vien piekritīs, ka kristīgās ētikas normas nepieļauj elku pielūgšanu un amorālu dzīvesveidu. Ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka apustuļi izvairīšanos no asins lietošanas uzskatīja par tikpat svarīgu morālu prasību kā tikko minēto pārkāpumu nepieļaušanu. Paziņojumu par savu lēmumu viņi beidza vārdiem: ”No tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!” (Apustuļu darbi 15:29.)

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka apustuļu lēmums ir spēkā. Piemēram, Eisebijs rakstīja par kādu jaunu sievieti, kas dzīvoja otrā gadsimta beigās un pirms nāves spīdzināšanas laikā teica, ka kristieši ”nedrīkst ēst pat nesaprātīgu dzīvnieku asinis”. Šī sieviete nepieprasīja tiesības mirt. Viņa gribēja dzīvot, taču nevēlējās pieļaut kompromisu jautājumā, kas bija tieši saistīts ar viņas principiem. Jūs taču cienāt cilvēkus, kam principi ir svarīgāki par personīgo labumu, vai nav tiesa?

Zinātnieks Džozefs Prīstlijs ir izteicis šādu secinājumu: ”Noam dotais aizliegums ēst asinis, šķiet, ir obligāts visiem viņa pēcnācējiem.. Ja mēs vadāmies pēc tā, ka apustuļu izteikto aizliegumu ievēroja pirmkristieši, kuri diezin vai būtu nepareizi sapratuši tā būtību un robežas, mums neatliek nekas cits kā secināt, ka tas bija domāts kā absolūts un pastāvīgs aizliegums; daudzus gadsimtus neviens kristietis neēda asinis.”

VARBŪT ASINIS IR LIETOJAMAS KĀ ĀRSTNIECISKS LĪDZEKLIS?

Vai Bībelē lasāmais aizliegums lietot asinis attiecas arī uz to medicīnisku izmantošanu, piemēram, asins pārliešanu, kas Noas, Mozus un apustuļu dzīves laikā, protams, vēl nebija pazīstama?

 Tiesa, ārstnieciskās asins izmantošanas metodes, kas ir pazīstamas mūsdienu cilvēkiem, toreiz vēl nebija zināmas, tomēr asins lietošana medicīniskiem mērķiem nav nekas jauns. Ilgu laiku — apmēram 2000 gadu — Ēģiptē un citās zemēs cilvēku ”asinis tika uzskatītas par nepārspējamu līdzekli lepras ārstēšanā”. Kāds ārsts, kurš dzīvoja Asīrijā, kad tā bija tehnoloģiski progresīvākā lielvalsts, ir atstājis ziņas par to, kā viņš ārstēja valdnieka Asarhadona dēlu: ”[Valdnieka dēlam] jau ir daudz labāk; mans kungs un valdnieks var būt priecīgs. Sākot ar divdesmit otro dienu es dodu (viņam) dzert asinis, viņš (tās) dzers trīs dienas. Vēl trīs dienas es došu (viņam asinis) iekšķīgi.” Asarhadons tikās arī ar izraēliešiem. Bet, tā kā izraēlieši zināja Dieva likumu, viņi nekādā gadījumā nebūtu dzēruši asinis medicīniskos nolūkos.

Vai Romas impērijas laikā asinis tika izmantotas ārstnieciskiem mērķiem? Dabaszinātnieks Plīnijs, apustuļu laikabiedrs, un Aretejs, kāds ārsts, kas dzīvoja otrajā gadsimtā, raksta, ka cilvēku asinis tika izmantotas, lai ārstētu epilepsiju. Nedaudz vēlāk par to rakstīja arī Tertulliāns: ”Padomājiet par tiem, kas ar alkatīgu iekāri izrādes laikā arēnā ņem nelietīgu noziedznieku svaigās asinis.. un nes prom savas epilepsijas ārstēšanai.” Šiem cilvēkiem viņš pretstatīja kristiešus, kas ”nelieto pat dzīvnieku asinis [savās] maltītēs.. Kad jūs tiesājat kristiešus, jūs viņiem piedāvājat ar asinīm pildītu desu. Jūs, protams, esat pārliecināti, ka [tas] viņiem ir aizliegts.” Tātad agrīnie kristieši drīzāk bija gatavi mirt nekā uzņemt savā organismā asinis.

”Asinis to parastajā formā.. nezaudēja savu popularitāti kā medicīnisku un maģisku procedūru sastāvdaļa,” teikts grāmatā Flesh and Blood (Miesa un asinis). ”Piemēram, 1483. gadā uz nāves gultas gulēja Francijas karalis Ludviķis XI. ”Ar katru dienu viņam kļuva arvien sliktāk, un ārstniecības līdzekļi nemaz nepalīdzēja, tiesa gan, tie bija diezgan neparasti; viņš izmisīgi centās atlabt ar cilvēku asinīm, kuras viņš ņēma no kādiem bērniem un dzēra.””

Ko var teikt par asins pārliešanu? Pirmie mēģinājumi pārliet asinis tika izdarīti 16. gadsimta sākumā. Tomass Bartolīns (1616—1680), Kopenhāgenas universitātes anatomijas profesors, iebilda pret šādu metodi: ”Tie, kas slimību iekšķīgā ārstēšanā iepin cilvēku asinis, acīmredzot izmanto tās nepareizi un smagi grēko. Kanibālus mēs nosodām. Kāpēc gan mums neriebj tie, kas piegāna savu barības vadu ar cilvēka asinīm? Līdzīga ir arī svešas asins uzņemšana no pārgrieztas vēnas, vienalga, vai tas tiek darīts caur muti vai ar pārliešanas instrumentu palīdzību. Šādas procedūras autoriem būtu jābīstas Dieva likuma, kas aizliedz asins ēšanu.”

Tātad domājoši cilvēki, kas dzīvoja iepriekšējos gadsimtos, saprata, ka uz asins uzņemšanu vēnās Bībelē dotais likums attiecas gluži tāpat kā uz asins uzņemšanu caur muti. Bartolīns izteica šādu secinājumu: ”Abiem [asins] uzņemšanas veidiem ir viens un tas pats mērķis, proti, ar šīm asinīm sirgstošais organisms barojas vai atjaunojas.”

Šāds pārskats jums var palīdzēt saprast Jehovas liecinieku nelokāmo reliģisko nostāju. Viņi ļoti augstu vērtē dzīvību un meklē iespējas saņemt labu medicīnisko aprūpi. Bet viņi ir stingri apņēmušies nepārkāpt Dieva likumu, kas ir nemainīgs: ja cilvēks uzskata, ka dzīvība ir Radītāja dāvana, viņš nemēģina to uzturēt, uzņemot savā organismā asinis.

Tomēr jāatzīst, ka daudzu gadu garumā ir tikuši izteikti apgalvojumi, ka asinis glābj dzīvību. Ārsti var izstāstīt gadījumus, kad pacienti  ir zaudējuši daudz asiņu un viņu stāvoklis ir strauji uzlabojies pēc asins pārliešanas. Tāpēc pilnīgi saprotams ir jautājums: ”Cik saprātīga (vai nesaprātīga) ir asins pārliešana no medicīniskā viedokļa?” Ir pieejamas medicīniskas ziņas par asins izmantošanas noderīgumu. Jums atliek apkopot informāciju, lai jūs varētu izdarīt apzinātu izvēli ar asinīm saistītos jautājumos.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 4. lpp.]

’’Priekšraksti, kas [Apustuļu darbu 15. nodaļā] ir izklāstīti precīzi un sistemātiski, tiek kvalificēti kā obligāti, un šis fakts visspilgtāk apliecina, ka apustuļi to neuzskatīja par īslaicīgu iekārtojumu vai pagaidu pasākumu.” (Profesors Eduārs Ress, Strasbūras universitāte.)

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

Mārtiņš Luters norādīja uz apustuļu sprieduma nozīmi: ”Ja reiz mēs vēlamies redzēt baznīcu, kas pakļaujas šīs apspriedes lēmumam, ..mums jāmāca un jāuzstāj, lai turpmāk neviens augstmanis, kungs, pilsētnieks un zemnieks vairs neēd zoss, stirnas, brieža vai cūkas gaļu, kas pagatavota asinīs.. Turklāt pilsētniekiem un zemniekiem jo sevišķi jāatturas no sarkanās un asins desas.”

[Norāde par autortiesībām]

Lūkasa Kranaha kokgriezums

[Papildmateriāls 6. lpp.]

’’Dievs un cilvēki visu redz pavisam atšķirīgā gaismā. Tam, kas svarīgs mūsu acīs, ļoti bieži nav nekādas vērtības no bezgalīgas gudrības viedokļa; un tam, kas mums šķiet tīrais sīkums, bieži vien ir ārkārtīgi liela nozīme Dieva acīs. Tā tas ir bijis jau no sākta gala.” (”Ieskats asins ēšanas likumībā”, Aleksandrs Pirī, 1787.)

[Attēls 3. lpp.]

Medicine and the Artist by Carl Zigrosser/Dover Publications

[Attēls 4. lpp.]

Vēsturiskajā apspriedē kristiešu vadošā padome apstiprināja, ka Dieva likums par asinīm joprojām ir spēkā

[Attēls 7. lpp.]

Lai kādas būtu sekas, agrīnie kristieši nepārkāpa Dieva doto likumu par asinīm

[Norāde par autortiesībām]

Žeroma glezna, 1883, ar Walters Art Gallery, Baltimore laipnu atļauju