”Es uzaugu mazā ciematā ziemeļu provincē,” stāsta Dauda no Sjerraleones. ”Reiz, kad es vēl biju zēns, izcēlās domstarpības par zemi starp manu un citu ģimeni. Abas pieprasīja vienu un to pašu zemes gabalu. Lai noskaidrotu domstarpības, tika ataicināts pūšļotājs. Viņš sniedza kādam vīrietim spoguli, tad apsedza viņu ar baltu audumu. Drīz cilvēks zem auduma sāka trīcēt un svīst. Viņš, skatīdamies spogulī, iesaucās: ”Es redzu tuvojamies vecu vīru! Viņš ir tērpies baltā apģērbā. Viņš ir liela auguma, vecs, ar sirmiem matiem un iet nedaudz saliecies.”

Viņš aprakstīja vectēvu! Pēc tam viņš kļuva histērisks un iekliedzās: ”Ja jūs neticat tam, ko es saku, nāciet un paskatieties paši!” Protams, nevienam no mums nebija drosmes to izdarīt! Pūšļotājs nomierināja viņu, apslacinādams to ar maģisku, no lapām un ūdens sastāvošu, šķidrumu, kas atradās no ķirbja pagatavotā traukā.

Runājot caur vīrieša attēlu spogulī, ”vectēvs” sacīja, ka zeme pieder mūsu ģimenei. Viņš sacīja manai vecaimātei, ka viņa var apstrādāt šo zemi bez kādām bažām. Otra ģimene piekrita šim spriedumam. Strīdus jautājums bija izšķirts.”

 Tādi gadījumi ir izplatīti Rietumāfrikā. Tur tāpat kā citās pasaules daļās neskaitāmi miljoni tic tam, ka mirušie cilvēki nokļūst garu pasaulē, kur viņi spēj novērot un ietekmēt cilvēku dzīvi uz zemes. Vai šī ticība ir patiesa? Vai mirušie patiesībā ir dzīvi? Ja nē, tad kas ir tie, kas uzdodas par mirušo gariem? Zināt pareizās atbildes uz šiem jautājumiem patiešām ir sevišķi svarīgi. Šis ir dzīvības un nāves jautājums.