Sestā nodaļa

Vai jūs varat uzticēties kādam senam radīšanas aprakstam?

”KAS to visiem pateiks? No kurienes tā radās?” Šie jautājumi izskan dzejojumā ”Pasaules radīšana”, kas sacerēts sanskritā vairāk nekā pirms 3000 gadiem un ir daļa no Rigvēdas — hinduisma svētās grāmatas. Dzejnieks apšaubīja, vai pat daudzie hinduisma dievi varēja zināt, ”no kurienes tā radās”, jo ”paši dievi pēc pasaules še nāca”. (Kursīvs mūsu.)

Rakstu avotos, kas nākuši no Babilonijas un Ēģiptes, ir lasāmi līdzīgi mīti par dievu piedzimšanu jau eksistējošā Visumā. Nevienā no šiem mītiem nav izskaidrots, kā cēlies pats Visums. Tomēr viens radīšanas apraksts ir citāds. Šis apraksts ir atrodams Bībelē, un tas sākas ar vārdiem: ”Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1. Mozus 1:1.)

Mozus uzrakstīja šos vienkāršos, bet izteiksmīgos vārdus apmēram pirms 3500 gadiem. Viņš runāja par Radītāju, Dievu, kas ir pārāks par materiālo Visumu, jo pats ir to radījis un tātad pastāvējis pirms tā. Bībele māca, ka ”Dievs ir Gars”, un tas nozīmē, ka viņš eksistē formā, ko mēs nevaram saskatīt acīm. (Jāņa 4:24.) Mūsdienās to varbūt ir vieglāk iedomāties, jo zinātnieki ir aprakstījuši varenas neitronu zvaigznes un melnos caurumus — neredzamus kosmiskus objektus, kuru esamību var konstatēt tikai pēc to iedarbības uz apkārtni.

Interesanti, ka Bībelē teikts: ”Ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāds krāšņums ir debesu ķermeņiem un citāds zemes ķermeņiem.”  (1. Korintiešiem 15:40, 44.) Šeit nav runa par neredzamiem kosmiskiem objektiem, ko pēta astronomi. ”Debesu ķermeņi” ir saprātīgas garīgas būtnes. Bet varētu rasties jautājums: kam tad vēl bez Radītāja ir garīgs ķermenis?

Neredzamas debesu būtnes

Saskaņā ar Bībeli, redzamā pasaule nebija pirmā, kas tika radīta. Senajā radīšanas aprakstā norādīts, ka vispirms dzīvība tika dota garīgai būtnei, pirmdzimušajam Dēlam. Viņš bija ”visas radības pirmdzimtais” jeb ”Dieva radības sākums”. (Kolosiešiem 1:15; Atklāsmes 3:14.) Šī pirmā radītā būtne bija unikāla.

Tā bija vienīgā būtne, ko Dievs radīja pats, un tā bija apveltīta ar izcilu gudrību. Vēlāk kāds ķēniņš,  kas pats bija izdaudzināts savas gudrības dēļ, raksturoja šo Dēlu kā ’palīgu’, kas ir bijis iesaistīts visos turpmākajos radīšanas darbos. (Salamana Pamācības 8:22, 30; skat. arī Ebrejiem 1:1, 2.) Pirmā gadsimta skolotājs, vārdā Pāvils, par šo Dēlu rakstīja: ”Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās.” (Kolosiešiem 1:16; salīdzināt Jāņa 1:1—3.)

Kas ir neredzamās ”lietas” debesīs, ko Radītājs ir veidojis ar sava Dēla starpniecību? Astronomi zina, ka pastāv miljardiem zvaigžņu, kā arī neredzami melnie caurumi, taču Bībele šeit runā par simtiem miljonu garīgu būtņu, kurām ir garīgi ķermeņi. Kāpēc vajadzēja radīt šādas neredzamas, saprātīgas būtnes?

Tāpat kā Visuma pētīšana ļauj atbildēt uz dažiem jautājumiem par tā Cēloni, arī Bībeles pētīšana mums var sniegt svarīgu informāciju par tās Autoru. Piemēram, Bībelē ir teikts, ka viņš ir ’laimīgs Dievs’, kura iecerēs un rīcībā izpaužas mīlestība. (1. Timotejam 1:11, NW; 1. Jāņa 4:8.) No tā mēs varam izdarīt loģisku secinājumu, ka Dievs nolēma būt citu saprātīgu, garīgu būtņu sabiedrībā, dodot arī tām iespēju priecāties par dzīvi. Katrai no šīm būtnēm tika uzticēts patīkams darbs, kas sniedza vispārēju labumu un sekmēja Radītāja nodoma īstenošanu.

Nekas neliecina, ka garīgajām būtnēm būtu bijis jāklausa Dievam kā robotiem. Dievs tām bija piešķīris saprātu un gribas brīvību. No Bībelē ietvertās informācijas var secināt, ka Dievs atbalsta domas un rīcības brīvību, jo ir pārliecināts, ka šāda brīvība nerada pastāvīgus draudus mieram un saskaņai Visumā. Lietodams Radītāja personvārdu, kas  atrodams Bībeles senebreju tekstā, Pāvils rakstīja: ”Tas Kungs [”Jehova”, NW] ir Gars. Kur tā Kunga [”Jehovas”, NW] Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17.)

Redzamās lietas debesīs

Kas ir redzamās lietas, ko Dievs radīja ar sava pirmdzimušā Dēla starpniecību? Starp tām ir Saule un miljardiem citu zvaigžņu, kā arī viss pārējais, no kā sastāv Visums. Vai Bībele ļauj gūt kādu priekšstatu, kā Dievs to visu radīja no nekā? Pamēģināsim rast atbildi, apskatot Bībelē ietverto informāciju mūsdienu zinātnes gaismā.

18. gadsimtā zinātnieks Antuāns Lorāns Lavuazjē pētīja vielu smagumu. Viņš ievēroja, ka pēc ķīmiskas reakcijas galaprodukta svars ir tāds pats kā sākotnējo materiālu kopējais svars. Piemēram, ja papīru sadedzina skābekļa vidē, iegūst pelnus un gāzes, kas sver tikpat daudz, cik sākumā svēra papīrs un skābeklis. Pamatojoties uz šiem faktiem, Lavuazjē formulēja masas nezūdamības likumu. 1910. gadā The Encyclopædia Britannica bija rakstīts: ”Matēriju nevar ne radīt, ne iznīcināt.” Tas izklausījās loģiski, vismaz toreiz.

Taču atombumbas sprādziens virs Japānas pilsētas Hirosimas 1945. gadā publiski nodemonstrēja Lavuazjē likuma nepilnību. Šādā sprādzienā, eksplodējot urānam, kura masa pārsniedz kritisko masu, veidojas dažādas matērijas formas, taču to kopējā masa ir mazāka nekā sākotnējā urāna masa. Kā šis zudums ir izskaidrojams? Tas rodas tāpēc, ka daļa urāna masas pārvēršas milzīgā enerģijas daudzumā.

 Vēl vienu triecienu Lavuazjē formulētais masas nezūdamības likums saņēma 1952. gadā, kad tika uzspridzināts kodoltermisks ierocis (ūdeņraža bumba). Šajā eksplozijā savienojās ūdeņraža atomi, veidojot hēliju. Bet iegūtā hēlija masa bija mazāka nekā sākotnējā ūdeņraža masa. Daļa ūdeņraža masas bija pārvērtusies sprādziena enerģijā — un eksplozijas postošais spēks bija daudz lielāks nekā bumbai, kas tika nomesta uz Hirosimu.

Tikko minētie sprādzieni pierādīja, ka neliels matērijas daudzums ietver sevī kolosālu enerģijas potenciālu. Saikne starp matēriju un enerģiju palīdz izskaidrot, kā savu enerģiju ražo Saule, kas nodrošina mūsu dzīvību un labklājību. Kāda ir šī saikne? Apmēram 40 gadus pirms Hirosimas sprādziena, 1905. gadā, Einšteins bija paredzējis sakarību starp  ķermeņa masu un enerģiju. Daudzi pazīst viņa formulu E=mc². * Kad Einšteins bija formulējis šo sakarību, citi zinātnieki spēja izskaidrot, kā Saule ir varējusi spīdēt miljardiem gadu ilgi. Saules iekšienē nepārtraukti norisinās kodoltermiskas reakcijas. Šajās reakcijās Saule ik sekundi pārvērš ap 564 miljoniem tonnu ūdeņraža 560 miljonos tonnu hēlija. Tas nozīmē, ka aptuveni 4 miljoni tonnu matērijas pārvēršas Saules enerģijā, kuras neliela daļa sasniedz Zemi un uztur dzīvību uz tās.

Interesanti, ka ir iespējams arī pretējs process. ”Enerģija pārvēršas matērijā, kad subatomāras daļiņas, kas kustas ar lielu ātrumu, saduras un rada jaunas, smagākas daļiņas,” teikts izdevumā The World Book Encyclopedia. Ierobežotā mērā zinātnieki to panāk, izmantojot milzīgas iekārtas, daļiņu paātrinātājus, kuros neiedomājamā ātrumā norisinās subatomāru daļiņu sadursmes un veidojas matērija. ”Mēs atkārtojam vienu no Visuma brīnumiem — pārveidojam enerģiju matērijā,” saka Nobela prēmijas laureāts fiziķis Dr. Karlo Rubia.

Kāds varētu iebilst: ”Tas viss ir tiesa, bet kā tas ir saistīts ar Bībelē lasāmo radīšanas aprakstu?” Protams, Bībele nav zinātniska mācību grāmata, taču tā ir izturējusi laika pārbaudi un viss tajā teiktais atbilst zinātniski pierādītiem faktiem. No pirmās līdz pēdējai lappusei Bībelē ir pievērsta uzmanība Tam, kurš ir radījis visu matēriju Visumā, pašam izcilākajam Zinātniekam. (Nehemijas 9:6; Apustuļu darbi 4:24; Atklāsmes 4:11.) Un Bībelē ir skaidri parādīta sakarība starp enerģiju un matēriju.

 Lūk, piemēram, kāds aicinājums tiek izteikts Bībeles lasītājiem: ”Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: Kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka [”dinamiskās enerģijas”, NW] un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jesajas 40:26.) Jā, Bībelē ir teikts, ka neizmērojamas dinamiskās enerģijas avots — Radītājs — ir licis tapt materiālajam Visumam. Tas ir pilnīgā saskaņā ar mūsdienu tehnoloģijas atziņām. Jau šī iemesla dēļ vien mums būtu jāizturas pret Bībelē lasāmo radīšanas aprakstu ar dziļu cieņu.

Kad Radītājs ar savu pirmdzimušo Dēlu bija radījuši neredzamās un redzamās ”lietas” debesīs, viņi pievērsās Zemei. Kā tā radās? Dažādos ķīmiskos elementus, no kuriem sastāv mūsu planēta, Dievs varēja radīt tieši, pārvēršot neierobežotu dinamisko enerģiju matērijā — mūsdienu fiziķi atzīst, ka tas ir pilnīgi iespējams. Vai arī, kā uzskata daudzi zinātnieki, Zeme varēja izveidoties no matērijas, kas tika izsviesta kosmosā pēc kādas supernovas eksplozijas. Un kurš gan var pateikt, vai netika izmantoti vairāki paņēmieni kopā — tikko minētie, kā arī citi, ko zinātnieki vēl nav atklājuši? Lai kāds būtu bijis Zemes veidošanās mehānisms, Radītājs ir visu zemes elementu dinamiskais Avots; starp šiem elementiem ir arī minerāli, bez kuriem mūsu pastāvēšana nebūtu iespējama.

 Protams, lai radītu Zemi, bija jāizdara daudz vairāk nekā tikai jāsagādā visi materiāli pareizās proporcijās. Bija jāpanāk, lai Zemes izmēri, tās rotācija un attālums no Saules, kā arī ass noliece un gandrīz precīzā apļveida orbīta ap Sauli būtu tieši tādi, kādiem tiem jābūt — un kādi tie arī ir. Radītājs, bez šaubām, iedibināja dabā sastopamos riņķojumus, kas padara mūsu planētu piemērotu, lai uz tās varētu pastāvēt dzīvības pārpilnība. Mums ir pilnīgs pamats izjust apbrīnu par to visu. Bet iedomājieties, kāda bija Dieva garīgo debesu dēlu reakcija, kad viņi vēroja, kā tiek radīta Zeme un dzīvība uz tās! Kādā no Bībeles grāmatām ir teikts, ka viņi ”kopā priekā dziedāja” un ”gavilēja”. (Ījaba 38:4, 7.)

Pareiza sapratne par 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu

Bībeles pirmajā nodaļā ir ieskicēti vairāki svarīgi etapi, kas sekoja cits citam, kad Dievs gatavoja zemeslodi, lai nodotu to cilvēku rīcībā. Šajā nodaļā nav minētas visas detaļas, un mums nebūtu jābrīnās, ja, to lasot, neatradīsim noteiktu informāciju, ko lasītāji senatnē tik un tā nebūtu sapratuši. Piemēram, Mozus neko nav minējis par mikroskopiskajām aļģēm un baktērijām. Šīs dzīvības formas pirmoreiz atklājās cilvēku acīm 16. gadsimtā, pēc mikroskopa izgudrošanas. Tāpat Mozus nav īpaši pieminējis dinozaurus, kuru eksistence, pamatojoties uz atrastajām fosilijām, tika izsecināta 19. gadsimtā. Dievs Mozu iedvesmoja lietot vārdus, kas bija saprotami tā laika cilvēkiem, taču šie vārdi bija precīzi itin visā, kas tika teikts par Zemes radīšanu.

Lasot 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu, jūs redzēsiet, ka, sākot ar 3. pantu, var izsekot iedalījumam sešās  radīšanas ”dienās”. Daži apgalvo, ka tās esot bijušas burtiskas, 24 stundas garas diennaktis, pauzdami viedokli, ka viss Visums un dzīvība uz Zemes tika radīti nepilnas nedēļas laikā. Tomēr ir diezgan viegli pārliecināties, ka Bībele to nemāca. 1. Mozus grāmata ir sarakstīta senebreju valodā. Šajā valodā vārds ”diena” attiecas uz kādu laika posmu. Tas var būt vai nu ilgs laikposms, vai arī burtiska, 24 stundas gara diennakts. Pašā 1. Mozus grāmatā par visām sešām ”dienām” kopā ir runāts kā par vienu garāku laikposmu — ’laiku [’dienu’, NW], kad Dievs tas Kungs zemi un debesis radīja’. (1. Mozus 2:4; salīdzināt 2. Pētera 3:8.) Fakts ir tāds, ka, saskaņā ar Bībelē teikto, radīšanas ”dienu” jeb laikmetu garums sniedzas tūkstošos gadu.

Šāds secinājums izriet no tā, kas Bībelē sacīts par septīto ”dienu”. Ziņojums par katru no pirmajām sešām ”dienām” beidzas ar vārdiem ”Un tapa vakars un rīts — pirmā diena” un tā tālāk. Taču jūs neatradīsiet šos vārdus pēc septītās ”dienas” apraksta. Mūsu ēras pirmajā gadsimtā, apmēram 4000 gadus vēlāk, Bībelē tika norādīts, ka septītā atpūtas ”diena” vēl joprojām turpinājās. (Ebrejiem 4:4—6.) Tātad septītā ”diena” ir tūkstošiem gadu ilgs laikposms, un ir loģiski secināt, ka par pirmajām sešām ”dienām” ir sakāms tas pats.

Pirmā un ceturtā ”diena”

Šķiet, jau pirms tam, kad sākās sešas ”dienas” jeb laikposmi, kuros tika veikti īpaši radīšanas darbi, Zeme bija nostabilizējusies orbītā ap Sauli un bija kļuvusi par lodi, ko klāja ūdens. ”Tumsa bija pār [ūdens] dziļumiem.” (1. Mozus 1:2.) Šajā agrīnajā stadijā  kaut kas — iespējams, ūdens tvaiku, citu gāzu un vulkānisko putekļu maisījums — acīmredzot neļāva Saules gaismai nonākt līdz Zemes virsmai. Lūk, kā Bībelē aprakstīts pirmais radīšanas posms: ”Dievs sacīja: ”Lai top gaisma.” Un gaisma [”pakāpeniski”, Dž. V. Votsa tulkojums] tapa,” — tas ir, sasniedza Zemes virsmu. (1. Mozus 1:3.)

Izteiciens ”pakāpeniski tapa” precīzi atspoguļo tekstā lietotā senebreju valodas darbības vārda formu, kas izsaka progresīvu darbību, kuras pabeigšanai vajadzīgs laiks. Ikviens, kas māk lasīt senebreju valodā, 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā šo formu var atrast apmēram 40 reizes, un sapratne par to ir ļoti svarīga, lai pareizi uztvertu visu nodaļu. Tas, ko Dievs iesāka kāda radīšanas posma jeb laikmeta ”vakarā”, pakāpeniski kļuva skaidrs jeb saskatāms tās pašas ”dienas” ”rītā”. * Turklāt darbam, kas tika  iesākts vienā laikposmā, nebija katrā ziņā jābūt pabeigtam, sākoties nākamajam posmam. Piemēram, gaisma pakāpeniski sāka parādīties pirmajā ”dienā”, taču tikai ceturtā radīšanas posma laikā kļuva saskatāma Saule, Mēness un zvaigznes. (1. Mozus 1:14—19.)

Otrā un trešā ”diena”

Iekams Radītājs trešajā radīšanas ”dienā” lika parādīties sauszemei, daļa ūdens tika pacelta gaisā. Iznākumā ap zemeslodi izveidojās ūdens tvaiku slānis. * Senajā ziņojumā nav aprakstīts, kā tas tika panākts, un tas arī nav vajadzīgs. Galvenā uzmanība Bībelē ir pievērsta plašajai telpai starp ūdeņiem, kas atradās augšā, un ūdeņiem, kas klāja zemes virsmu. Šī telpa ir saukta par debesīm. Vēl tagad cilvēki ar šo vārdu apzīmē atmosfēru, kur laižas putni un lido lidmašīnas. Noteiktā laikā Dievs piepildīja debesis ar dzīvībai nepieciešamu gāzu maisījumu.

Taču radīšanas ”dienu” laikā ūdens, kas klāja Zemes virsmu, kritās un parādījās sauszeme. Iespējams, Dievs izmantoja ģeoloģiskos spēkus, kas vēl joprojām liek kustēties Zemes garozas plātnēm, lai panāktu, ka okeāna dibena paaugstinājumi virzās uz augšu un izveidojas kontinenti. Tā virs ūdens virsmas radās sauszeme, bet zem ūdens virsmas — dziļas okeāna ieplakas, kuras okeanogrāfi tagad ir attēlojuši kartēs un cītīgi pēta. (Salīdzināt Psalms  104:8, 9.) Kad bija izveidojusies sauszeme, sāka risināties citi apbrīnojami notikumi. Mēs lasām: ”Dievs sacīja: ”Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu.” Un tā notika.” (1. Mozus 1:11.)

Kā jau minējām iepriekšējā nodaļā (”Kas slēpjas aiz radītā?”), ļoti svarīgs process, kas notiek augos, ir fotosintēze. Zaļo augu šūnās ir daudzi mazāki veidojumi, saukti par hloroplastiem, kas iegūst enerģiju no Saules gaismas. ”Šīs mikroskopiskās fabrikas,” stāstīts grāmatā Planet Earth (”Planēta Zeme”), ”ražo cukurus un cieti.. Neviens cilvēks vēl nekad nav uzbūvējis fabriku, kura strādātu efektīvāk nekā hloroplasts un kuras ražojumi būtu vairāk pieprasīti.”

Patiešām — hloroplasti bija nepieciešami, lai varētu pastāvēt dzīvnieku valsts, kas parādījās vēlāk. Turklāt bez zaļajiem augiem Zemes atmosfērā būtu pārāk liels ogļskābās gāzes saturs un mēs ietu bojā karstuma un skābekļa bada dēļ. Daži speciālisti piedāvā visneiedomājamākos izskaidrojumus, kā ir attīstījusies dzīvība, kas atkarīga no fotosintēzes. Piemēram, tiek apgalvots, ka tad, kad vienšūnas organismiem ūdenī sāka aptrūkt barības vielu, ”dažas atjautīgas šūnas beigu beigās atrada izeju. Tās izdomāja fotosintēzi.” Bet vai tā varētu būt? Fotosintēze ir tik sarežģīts process, ka zinātnieki vēl joprojām pūlas izdibināt tā noslēpumus. Vai jums šķiet ticami, ka dzīvība, kas spēj vairoties un ir atkarīga no fotosintēzes, varēja kādā neizskaidrojamā veidā rasties pati no sevis? Vai nav loģiskāk domāt, ka dzīvības pastāvēšana ir saprātīga, pārdomāta radīšanas akta rezultāts, kā vēsta 1. Mozus grāmata?

 Jaunu augu sugu parādīšanās droši vien nebeidzās trešajā radīšanas ”dienā”. Iespējams, tā turpinājās vēl sestajā ”dienā”, kad Radītājs ”dēstīja dārzu Ēdenē” un ”lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kuŗus bija jauki uzskatīt un no kuŗiem bija patīkami ēst”. (1. Mozus 2:8, 9.) Un, kā jau minēts, ceturtajā ”dienā” Zemes atmosfēra acīmredzot noskaidrojās un līdz mūsu planētai varēja nokļūt vairāk gaismas no Saules un citiem debess ķermeņiem.

Piektā un sestā ”diena”

Piektajā radīšanas ”dienā” Radītājs piepildīja okeānus un debesu telpu ar jaunu dzīvības formu, kas atšķīrās no augiem, — ar ”dzīvām dvēselēm”. Interesanti, ka biologi nošķir augu valsti no dzīvnieku valsts, un katru no tām viņi iedala vēl sīkāk. Senebreju valodas vārds, kas tiek tulkots ar vārdu ”dvēsele”, nozīmē ’elpotājs’. Turklāt Bībelē teikts, ka ”dzīvajām dvēselēm” ir asinis. Mēs varam secināt, ka piektajā radīšanas posmā sāka parādīties radījumi, kuriem bija gan elpošanas sistēma, gan asinsrites sistēma, — jūras un debesu iemītnieki. (1. Mozus 1:20; 9:3, 4; NW.)

Sestajā ”dienā” Dievs pievērsa lielāku uzmanību sauszemei. Viņš radīja ”lopus” jeb mājdzīvniekus un ”meža” jeb savvaļas dzīvniekus — šādos vārdos cilvēki tos sauca, kad Mozus rakstīja savu ziņojumu. (1. Mozus 1:24.) Tā sestajā radīšanas posmā parādījās sauszemes zīdītāji. Bet ko var teikt par cilvēkiem?

Senajā aprakstā mēs lasām, ka visbeidzot Radītājs nolēma izveidot patiesi neatkārtojamu dzīvības formu uz Zemes. Viņš sacīja savam debesu Dēlam: ”Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas  lai valda pār zivīm jūŗā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” (1. Mozus 1:26.) Cilvēkam bija jāatspoguļo sava Veidotāja garīgais tēls un īpašības. Turklāt cilvēkiem bija dota spēja uzkrāt plašas zināšanas. Viņi varēja darboties saprātīgi, šajā ziņā būdami pārāki par jebkuru dzīvnieku. Atšķirībā no dzīvniekiem, ko vada galvenokārt instinkti, cilvēki bija radīti ar spēju rīkoties pēc savas brīvas gribas.

Pēdējos gados zinātnieki ir veikuši detalizētus cilvēka gēnu pētījumus. Salīdzinot dažādās pasaules malās dzīvojošu cilvēku ģenētisko materiālu, viņi ir ieguvuši pārliecinošus pierādījumus, ka visiem cilvēkiem ir bijis kopīgs sencis, no kura nākušas visu jebkad dzīvojušo cilvēku — arī mūsu — DNS. 1988. gadā par šiem atklājumiem bija stāstīts žurnālā Newsweek, materiālā ar nosaukumu ”Ādama un Ievas meklējumi”. Toreizējo pētījumu uzmanības centrā bija kāds mitohondriju DNS tips — ģenētisks materiāls, ko pēcnācējiem nodod tikai sievietes. 1995. gadā publicētie ziņojumi par vīriešu DNS pētījumiem liek izdarīt to pašu secinājumu — žurnāla Time vārdiem runājot, ”ir bijis kāds priekštecis, ”Ādams”, kura ģenētiskais materiāls uz [Y] hromosomas ir kopīgs visiem vīriešiem, kas patlaban dzīvo uz Zemes”. Neatkarīgi no tā, vai šie atklājumi ir precīzi visās detaļās vai ne, tie apstiprina, ka 1. Mozus grāmatā atrodamās vēsturiskās ziņas ir augstākajā mērā uzticamas, jo to Autors pats ir bijis klāt aprakstīto notikumu laikā.

Tas patiešām bija neaizmirstams brīdis, kad Dievs, savienodams daļu zemes elementu, izveidoja savu pirmo dēlu, kas bija cilvēks, un nosauca to par Ādamu. (Lūkas 3:38.) Vēsturiskajā ziņojumā teikts, ka  zemeslodes un dzīvības Radītājs novietoja cilvēku, ko pats bija veidojis, dārzam līdzīgā vietā, ”lai viņš to koptu un apsargātu”. (1. Mozus 2:15.) Tajā laikā Radītājs, iespējams, joprojām lika rasties jaunām dzīvnieku sugām. Bībelē ir rakstīts: ”Dievs tas Kungs veidoja no zemes visādus lauka zvērus un putnus gaisā un lika viņiem iet pie cilvēka, vērodams, kādā vārdā tas tos nosauks, un kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to sauktu.” (1. Mozus 2:19.) Nekas no Bībelē teiktā neliek domāt, ka pirmais cilvēks, Ādams, būtu bijis tikai mītisks tēls. Viņš bija reāla persona — cilvēks, kas spēja domāt un just un kas varēja rast prieku, strādājot savā paradīzes mājvietā. Ar katru dienu Ādams labāk iepazina to, ko Radītājs bija veidojis, kā arī pašu Radītāju — viņa īpašības un personību.

Vēlāk, kad bija pagājis kāds laika posms, kura garums nav konkretizēts, Dievs radīja pirmo sievieti, kurai bija jākļūst par Ādama sievu. Dievs piešķīra  viņu abu dzīvei dziļāku saturu, dodams šādu jēgpilnu uzdevumu: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūŗā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:27, 28.) Nekas nevar izmainīt šo paziņoto Radītāja nodomu, proti — visai zemeslodei jākļūst par paradīzi, kur mīt laimīgi cilvēki, kuriem ir mierīgas attiecības savā starpā un ar dzīvniekiem.

Materiālais Visums, arī mūsu planēta un dzīvība uz tās, skaidri liecina par Dieva gudrību. Tāpēc viņš, protams, varēja paredzēt iespēju, ka ar laiku daļa cilvēku varētu izlemt rīkoties neatkarīgi vai sadumpoties, kaut arī Dievs ir Radītājs un Dzīvības Devējs. Šāds dumpis varētu traucēt grandiozo darbu — zemeslodes pārvēršanu par paradīzi. Bībelē teikts, ka Dievs pakļāva Ādamu un Ievu vienkāršam pārbaudījumam, lai atgādinātu tiem nepieciešamību būt paklausīgiem. Nepaklausības iznākums būtu tāds, sacīja Dievs, ka abi pirmie cilvēki zaudētu dzīvību, ko viņš tiem bija devis. Tā bija Radītāja gādības izpausme — brīdināt mūsu pirmos senčus par aplamu rīcību, kas varētu ietekmēt visas cilvēces laimi. (1. Mozus 2:16, 17.)

Līdz sestās ”dienas” beigām Radītājs bija paveicis visu, kas bija nepieciešams viņa nodoma izpildei. Dievam bija pamatots iemesls pasludināt, ka viss, ko viņš bija radījis, ir ”ļoti labs”. (1. Mozus 1:31.) Pēc tam Bībelē pirmoreiz runāts par vēl vienu svarīgu laikposmu — mēs lasām, ka Dievs ”atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis”. (1. Mozus 2:2.) Kāpēc ir rakstīts, ka Dievs atpūtās, ja jau viņš ”nepiekūst un nenogurst”? (Jesajas 40:28.) Šie vārdi norāda, ka Dievs pārtrauca materiālās radīšanas darbus;  turklāt viņš atpūšas, zinādams, ka itin nekas, pat dumpis debesīs vai uz zemes, nespēj izjaukt viņa izcilā nodoma īstenošanos. Dievs pārliecināti svētīja septīto radīšanas ”dienu”. Tāpēc Dievam uzticīgās saprātīgās būtnes — cilvēki un neredzamās garīgās būtnes — var nešaubīties, ka septītās ”dienas” beigās visā Visumā valdīs miers un laime.

Vai jūs varat uzticēties 1. Mozus grāmatā teiktajam?

Bet vai jūs tiešām varat ticēt šim radīšanas aprakstam un perspektīvām, kas ar to saistītas? Kā redzējām, mūsdienu ģenētika pamazām tuvojas secinājumam, kas Bībelē izteikts jau ļoti sen. Daži zinātnieki ir pievērsuši uzmanību arī 1. Mozus grāmatā minētajai notikumu secībai. Piemēram, pazīstamais ģeologs Volless Prats ir izteicies: ”Ja man kā ģeologam būtu īsi jāpaskaidro mūsu modernie priekšstati par  Zemes rašanos un dzīvības attīstību uz tās vienkāršiem ganu ļaudīm, kādi piederēja pie ciltīm, kurām bija domāta 1. Mozus grāmata, tad labākais, ko es varētu darīt, būtu cieši turēties pie 1. Mozus grāmatas teksta.” Tāpat viņš atzīmēja, ka 1. Mozus grāmatā aprakstītā secība, kādā izveidojās okeāni un parādījās sauszeme, kā arī radās jūras dzīvnieki, putni un zīdītāji, lielos vilcienos atbilst ģeoloģiskā laika galveno iedalījumu secībai.

Pajautājiet sev: kā Mozus pirms tūkstošiem gadu būtu varējis precīzi nosaukt šo notikumu secību, ja informāciju viņam nebūtu devis pats Radītājs un Projektētājs?

”Ticībā mēs noprotam,” teikts Bībelē, ”ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebrejiem 11:3.) Daudzi nevēlas pieņemt šo faktu un labprātāk tic nejaušībai vai kādam aklam procesam, kurā esot izveidojies Visums un dzīvība. * Tomēr, kā mēs esam noskaidrojuši, pastāv daudzi un dažādi iemesli domāt, ka Visumu un dzīvību uz Zemes — arī cilvēkus — ir radījis saprātīgs Pirmcēlonis, Radītājs, Dievs.

Bībelē ir atklāti atzīts, ka ”neba visi ir ticīgi”. (2. Tesaloniķiešiem 3:2.) Taču ticība nav lētticība. Tā ir balstīta uz faktiem. Nākamajā nodaļā mēs apskatīsim vēl citus pamatotus un pārliecinošus iemeslus, kāpēc var uzticēties Bībelei un paļauties uz Diženo Radītāju, kas gādā par katru no mums personīgi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 86. lpp.]

Putekļu diski, piemēram, šis, kas vērojams galaktikā NGC 4261, liecina par varenu melno caurumu pastāvēšanu, kaut gan tos nevar saskatīt. Bībelē runāts par to, ka citā sfērā eksistē būtnes, kas ir varenas, tomēr nav saskatāmas

[Attēls 89. lpp.]

Eksperimentāli apstiprinājās zinātniskā teorija, ka masu var pārvērst enerģijā un enerģiju — masā

[Attēls 94. lpp.]

Radīšanas darbi, kas tika veikti no pirmās līdz trešajai ”dienai”, padarīja iespējamu neiedomājami daudzveidīgas augu valsts pastāvēšanu

[Attēli 99. lpp.]

Bībelē vienkāršos vārdos precīzi minēta secība, kādā parādījās dzīvības formas uz Zemes

[Attēls 101. lpp.]

”Labākais, ko es [kā ģeologs] varētu darīt, būtu cieši turēties pie 1. Mozus grāmatas teksta.” (Volless Prats)