Neilgi pēc tam, kad Jēzus bija parādījies apustuļiem, Pēteris nolēma doties zvejot Galilejas jūrā. Toms, Jēkabs, Jānis un vēl daži mācekļi devās kopā ar viņu. Viņi zvejoja visu nakti, bet neko nenoķēra.

Rītam austot, viņi ieraudzīja krastā kādu vīru. Viņš tiem sauca: ”Vai izvilkāt kādu zivi?” ”Nē!” tie viņam atbildēja. Tad vīrs teica: ”Iemetiet tīklus laivas labajā pusē!” Tie tā izdarīja un dabūja tik daudz zivju, ka tīklu vairs nevarēja ievilkt laivā. Pēkšņi Jānis saprata, ka šis vīrs ir Jēzus, un iesaucās: ”Tas ir Kungs!” To izdzirdējis, Pēteris metās ūdenī un peldēja pie viņa. Pārējie mācekļi airēja laivu uz krastu.

Sasnieguši krastu, viņi ieraudzīja maizi un zivis cepamies uz uguns. Jēzus teica, lai viņi atnes arī kādu no tikko nozvejotajām zivīm. Pēc tam viņš aicināja: ”Nāciet brokastīs!”

 Kad viņi bija paēduši, Jēzus jautāja Pēterim: ”Vai tu mani mīli vairāk nekā zveju?” Pēteris atbildēja: ”Jā, Kungs, tu taču to zini!” Jēzus viņam teica: ”Tad baro manus jērus!” Pēc tam Jēzus atkal vaicāja: ”Pēteri, vai tu mani mīli?” Pēteris atbildēja: ”Kungs, tu zini, ka mīlu!” Jēzus viņam sacīja: ”Gani manas aitiņas!” Jēzus to pašu jautāja trešo reizi. Pēteris ļoti noskuma un teica: ”Kungs, tu zini visu! Tu zini, ka es tevi mīlu!” Jēzus sacīja: ”Baro manas aitiņas!” Vēl viņš Pēterim norādīja: ”Seko man vienmēr!”