Ēģiptē Jēkaba pēcnācēji kļuva pazīstami kā izraēlieši. Pēc Jēkaba un Jāzepa nāves sāka valdīt jauns faraons. Viņš baidījās, ka izraēlieši varētu kļūt varenāki par ēģiptiešiem. Tāpēc šis faraons padarīja izraēliešus par vergiem. Viņš lika tiem izgatavot ķieģeļus un strādāt smagus lauku darbus. Taču, jo vairāk ēģiptieši spieda tos smagi strādāt, jo vairāk pieauga izraēliešu skaits. Faraonam tas ļoti nepatika, tāpēc viņš pavēlēja nogalināt visus jaundzimušos izraēliešu zēnus. Vai vari iztēloties, cik nobijušies bija izraēlieši?

Kādai izraēlietei, kuru sauca Johebeda, piedzima skaists puisēns. Lai bērnu pasargātu, viņa ielika to grozā un paslēpa Nīlas upes niedrēs. Mazuļa māsa Mirjama palika stāvam netālu, lai redzētu, kas notiks.

Faraona meita devās uz upi peldēties un pamanīja grozu. Ielūkojusies tajā, viņa ieraudzīja raudošu mazuli, un viņai kļuva tā  žēl. Mirjama jautāja faraona meitai: ”Vai man atrast kādu sievieti, kas varētu zīdīt mazuli?” Faraona meita atbildēja apstiprinoši, un Mirjama atveda savu māti Johebedu. Faraona meita viņai teica: ”Ņem šo mazuli un zīdi viņu, un es tev par to maksāšu.”

Kad bērns bija paaudzies, Johebeda to aizveda pie faraona meitas, kas deva viņam vārdu Mozus un audzināja kā pašas dēlu. Mozus auga faraona galmā un varēja iegūt visu, ko vien sirds kāroja. Tomēr Mozus neaizmirsa Jehovu. Viņš zināja, ka īstenībā ir izraēlietis, nevis ēģiptietis. Un viņš izvēlējās kalpot Jehovam.

Kad Mozus bija 40 gadus vecs, viņš nolēma palīdzēt savai tautai. Reiz Mozus redzēja, ka ēģiptietis sit izraēliešu vergu. Domādams, ka neviens viņu neredz, Mozus iesita ēģiptietim tik stipri, ka tas nomira, un paslēpa to smiltīs. Kad faraons to uzzināja, viņš gribēja Mozu nogalināt. Bet Mozus aizbēga uz Midiāna zemi. Taču Jehova viņu nepameta.