1. Kādu palīdzību Jēzus mācekļi saņēma, kad bija sanākuši kopā, un kāpēc tā viņiem bija vajadzīga?

NEILGI pēc tam, kad Jēzus bija piecelts no nāves, viņa mācekļi sanāca kopā, lai uzmundrinātu cits citu. Bailēs no ienaidniekiem viņi bija pulcējušies aiz slēgtām durvīm. Mācekļu bailes noteikti tika kliedētas, kad viņu vidū parādījās Jēzus un viņiem sacīja: ”Saņemiet svēto garu!” (Nolasīt Jāņa 20:19—22.) Vēlāk Kristus sekotāji vēlreiz sanāca kopā, un Jehova pār viņiem izlēja svēto garu. Kādu gan spēku viņi bija saņēmuši sludināšanai — darbam, kas viņus gaidīja! (Ap. d. 2:1—7.)

2. a) Kā Jehova piešķir mums spēku, un kāpēc tas mums ir vajadzīgs? b) Kāpēc ir svarīgi pielūgt Jehovu ģimenes lokā? (Sk. piezīmi, kā arī informāciju ” Jehovas pielūgsme ģimenes lokā”.)

² Mēs pieredzam grūtības, kas ir līdzīgas tām, ar kādām saskārās mūsu ticības biedri pirmajā gadsimtā. (1. Pēt. 5:9.) Reizēm mēs varam izjust bailes no cilvēkiem. Un, lai mēs nepagurtu sludināšanā, mums ir vajadzīgs spēks, ko piešķir Jehova. (Efes. 6:10.) Daudz spēka Jehova mums sniedz draudzes sapulcēs. Tagad mums ir divas sapulces nedēļā, kurās mēs varam mācīties: publiskā runa un Sargtorņa apspriešana un kristīgās dzīves un kalpošanas sapulce darbdienās. * Bez tam mēs pulcējamies kopā vēl četras reizes gadā: reģionālajā kongresā, divos rajona kongresos un Kristus nāves atceres vakarā. Kāpēc ir svarīgi apmeklēt visas šīs sapulces, kā tās ir aizsākušās, un ko mūsu attieksme pret sapulcēm atklāj par mums?

3., 4. Ko Jehova prasa no saviem kalpiem? Miniet piemērus.

³ Jau kopš senatnes Jehova ir prasījis, lai viņa kalpi pulcētos kopā ar mērķi viņu pielūgt. Piemēram, 1513. gadā p.m.ē. Jehova izraēliešu tautai deva bauslību, un tajā bija iekļauts norādījums par iknedēļas sabatu, kura ievērošana katrai ģimenei deva iespēju pielūgt viņu un apgūt bauslības prasības. (5. Moz. 5:12; 6:4—9.) Kad izraēlieši klausīja šim norādījumam, ģimenes bija stipras un visa tauta kopumā bija garīgi tīra un spēcīga. Kad izraēlieši neklausīja bauslībai un neņēma vērā tās prasību regulāri sanākt kopā, lai pielūgtu  Jehovu, viņi zaudēja Jehovas labvēlību. (3. Moz. 10:11; 26:31—35; 2. Laiku 36:20, 21.)

⁴ Kā rīkojās Jēzus? Viņam bija paradums katru nedēļu sabatā apmeklēt sinagogu. (Lūk. 4:16.) Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanas viņa mācekļi turpināja ik nedēļu pulcēties kopā, kaut gan viņi vairs nebija pakļauti Mozus bauslībai. (Ap. d. 1:6, 12—14; 2:1—4; Rom. 14:5; Kol. 2:13, 14.) Šajās tikšanās reizēs pirmā gadsimta kristieši ne tikai saņēma nepieciešamos norādījumus un garīgu stiprinājumu, bet arī ar saviem vārdiem, lūgšanām un dziesmām nesa slavas upurus Dievam. (Kol. 3:16; Ebr. 13:15.)

5. Kāpēc mēs apmeklējam iknedēļas sapulces un gadskārtējās pulcēšanās reizes? (Sk. arī ” Gadskārtējās sapulces, kas vieno Dieva kalpus”.)

⁵ Kad mēs apmeklējam draudzes sapulces un sanākam kopā kongresos, mēs apliecinām atbalstu Dieva valstībai, saņemam spēku, ko dod svētais gars, un uzmundrinām cits citu ar saviem ticības apliecinājumiem. Vēl svarīgāk ir tas, ka šīs pulcēšanās reizes mums sniedz iespēju pielūgt Jehovu, un to mēs darām gan ar lūgšanu, gan dziesmu, gan komentāru starpniecību. Lai gan mūsu sapulču norise atšķiras no tā, kā noritēja seno izraēliešu un pirmā gadsimta kristiešu sapulces, tās joprojām ir tikpat svarīgas kā senatnē. Bet kā mūsdienās aizsākās Dieva tautas sapulces?

6., 7. a) Kāds ir mūsu sapulču mērķis? b) Kā atšķīrās sapulču norise dažādās vietās?

⁶ Kad brālis Čārlzs Rasels sāka meklēt Dieva Rakstu patiesību, viņš saprata, cik svarīgi ir tikties ar citiem, kam ir tāds pats mērķis. 1879. gadā Č. Rasels rakstīja: ”Kopā ar  citiem es Pitsburgā organizēju grupu Dieva Rakstu pētīšanai, un mēs pulcējamies kopā katru svētdienu.” Sargtorņa lasītāji tika mudināti pulcēties kopā, un 1881. gadā Pensilvānijas štata pilsētā Pitsburgā sapulces notika katru trešdienu un svētdienu. 1895. gada novembra Sargtornī bija teikts, ka šo sapulču mērķis ir stiprināt ”kristīgo brālību, mīlestību un savstarpējās saites” un dot iespēju klātesošajiem uzmundrināt citam citu. (Nolasīt Ebrejiem 10:24, 25.)

⁷ Daudzus gadus sapulču programma un biežums dažādās Bībeles pētnieku grupās atšķīrās. Piemēram, 1911. gadā Sargtornī bija publicēta vēstule, ko bija rakstījusi kāda Bībeles pētnieku grupa ASV. Vēstulē bija teikts: ”Katru nedēļu mums ir vismaz piecas sapulces.” Šai grupai bija pa vienai sapulcei pirmdienās, trešdienās un piektdienās un pa divām sapulcēm svētdienās. Savukārt 1914. gadā bija publicēta vēstule no kādas grupas Āfrikā, un vēstulē bija rakstīts: ”Mūsu sapulces notiek divreiz mēnesī, un tās ilgst no piektdienas līdz svētdienai.” Tomēr laika gaitā izveidojās tāda sapulču kārtība, kāda tā ir tagad. Īsi apskatīsim katras sapulces vēsturi.

8. Kādas bija publisko runu tēmas?

⁸ Publiskā runa. 1880. gadā, gadu pēc tam, kad brālis Rasels bija sācis izdot žurnālu Sargtornis, viņš, sekodams Jēzus paraugam, devās sludināšanas ceļojumā. (Lūk. 4:43.) Tajā brālis Rasels ielika pamatu sapulcei, ko mēs šodien pazīstam kā publisko runu. Sargtornī, kurā bija paziņots par gaidāmo Rasela ceļojumu, bija teikts, ka viņš ”labprāt uzstāsies publikas priekšā ar runu ”Tas, kas attiecas uz Dieva valstību””. 1911. gadā, kad vairākās valstīs bija izveidotas Bībeles pētnieku klases jeb draudzes, tās tika mudinātas sūtīt piemērotus oratorus uz apkārtējām vietām, kur viņi varētu teikt sešu runu sēriju par tādām tēmām kā Dieva tiesa un izpirkums. Katras runas beigās bija jāpaziņo, kāda runa izskanēs nākamajā nedēļā un kas ar to uzstāsies.

9. Kā gadu gaitā ir mainījušās publiskās runas, un kā jūs varat apliecināt, ka tās augstu vērtējat?

⁹ 1945. gadā Sargtornī bija paziņots, ka ir sākusies jauna pasaules mēroga kampaņa, kuras ietvaros daudzās vietās bija plānots teikt astoņas Bībeles lekcijas par ”aktuālām mūsu laika problēmām”. Vairākus gadu desmitus brāļi, kam bija uzticēts uzstāties ar lekcijām, ne tikai runāja par tēmām, ko bija ieteicis uzticamais kalps, bet arī teica runas par pašu izraudzītām tēmām. Taču 1981. gadā visiem oratoriem bija dots norādījums runām par pamatu izmantot draudzēm izsniegtos uzmetumus. * Līdz 1990. gadam dažu runu uzmetumos bija paredzēta klausītāju piedalīšanās vai demonstrējumi, taču tajā gadā norādījumi tika mainīti un turpmāk publiskās lekcijas tika pasniegtas tikai un vienīgi  kā runas. Nākamās izmaiņas tika ieviestas 2008. gada janvārī, kad publiskās runas ilgums no 45 minūtēm tika saīsināts līdz 30 minūtēm. Kaut gan šādu lekciju forma laika gaitā ir mainījusies, labi sagatavotas publiskās runas joprojām stiprina ticību Dieva Rakstiem un vairo mūsu zināšanas par dažādiem Dieva valstības aspektiem. (1. Tim. 4:13, 16.) Vai jūs dedzīgi aicināt cilvēkus, ko jūs apmeklējat atkārtoti, kā arī citus cilvēkus, kas nav Jehovas liecinieki, noklausīties šīs svarīgās, uz Bībeli balstītās runas?

10.—12. a) Kā ir mainījusies Sargtorņa sapulces norise? b) Kādi jautājumi mums būtu jāapdomā?

¹⁰ Sargtorņa sapulce. 1922. gadā brāļi, kas kalpoja par piligrimiem — tā sauca Sargtorņa biedrības pārstāvjus, kuru uzdevums bija teikt runas dažādās draudzēs un uzņemties vadību sludināšanā —, ieteica žurnāla Sargtornis studēšanai organizēt sapulci, kas notiktu regulāri. Šis ieteikums tika pieņemts, un iesākumā Sargtorņa sapulces notika vai nu nedēļas vidū, vai svētdienās.

¹¹ 1932. gada 15. jūnija Sargtornī bija doti norādījumi par to, kā šīs sapulces būtu jāvada. Žurnālā bija teikts, ka par paraugu jāņem Bēteles Sargtorņa sapulce, un bija norādīts, ka tā jāvada brālim. Trīs brāļi varēja sēdēt zāles priekšā un pārmaiņus lasīt rindkopas no Sargtorņa raksta. Žurnāla rakstos tolaik nebija iekļauti jautājumi, tāpēc sapulces vadītājam bija ieteikts, lai viņš mudina klātesošos uzdot jautājumus par apspriežamo materiālu. Pēc tam viņam bija jāaicina sapulces apmeklētāji atbildēt uz šiem jautājumiem. Gadījumos, kad bija nepieciešami papildu paskaidrojumi, vadītājam bija norādīts sniegt ”īsu un kodolīgu” paskaidrojumu.

 ¹² Sākumā katra draudze pati varēja izraudzīties, kuru žurnāla numuru sapulcē apskatīt, ņemot vērā draudzes locekļu vēlmes. Taču 1933. gada 15. aprīļa Sargtornī bija ieteikts, lai visas draudzes izmanto jaunāko žurnāla numuru. 1937. gadā bija dots norādījums, ka sapulcei jānotiek svētdienā. Tālāki norādījumi, kas padarīja Sargtorņa sapulci tādu, kādu mēs to pazīstam šodien, bija publicēti 1942. gada 1. oktobra numurā. Pirmkārt, tajā bija paziņots, ka studēšanai paredzētajos rakstos katras lappuses apakšā būs atrodami jautājumi, kas jāizmanto materiāla apspriešanai. Otrkārt, tajā bija noteikts, ka sapulcei jābūt vienu stundu garai. Vēl tie, kas sniedz komentārus sapulcēs, tika iedrošināti atbildēt saviem vārdiem, nevis nolasīt daļu no rindkopas. Sargtorņa sapulce joprojām ir galvenā sapulce, ar kuras starpniecību uzticamais kalps sniedz garīgo uzturu īstajā laikā. (Mat. 24:45.) Mums visiem būtu jāapdomā: vai es katru nedēļu gatavojos Sargtorņa studēšanai? Vai es sapulcēs cenšos atbildēt, ja man ir tāda iespēja?

13., 14. Kāda ir draudzes Bībeles nodarbības vēsture, un kas jums šajā sapulcē patīk?

¹³ Draudzes Bībeles nodarbība. 19. gadsimta 90. gadu sākumā, pēc tam kad bija izdoti vairāki grāmatu sērijas Tūkstošgades ausma sējumi, brālis H. Rāns, Bībeles pētnieks, kas dzīvoja ASV, Mērilendas štata pilsētā Baltimorā, ierosināja izveidot ”Ausmas grupas” Bībeles studēšanai. Sākotnēji šādu grupu sapulces, kas bieži notika pie kāda mājās, bija eksperiments. Tomēr 1895. gada septembrī šādas sapulces sekmīgi noritēja daudzās ASV pilsētās. Tāpēc 15. septembra Sargtornī bija ieteikts, lai visi patiesības pētnieki rīko šādas sapulces. Žurnālā bija minēts, ka sapulces vadītājam jābūt labam lasītājam. Viņam bija jānolasa teikums un tad jāgaida, lai klātesošie izsaka savus komentārus. Kad bija izlasīti un pārrunāti visi teikumi kādā rindkopā, viņam Bībelē bija jāatrod un jānolasa visi rindkopā minētie Bībeles panti. Kad nodaļa bija izlasīta, katram klātesošajam bija īsi jāatkārto apskatītais materiāls.

¹⁴ Šīs sapulces nosaukums ir mainījies vairākas reizes. Kādu laiku tās sauca par berojiešu grupām Bībeles pētīšanai, un tā bija atsauce uz pirmā gadsimta berojiešiem, kas rūpīgi pētīja Rakstus. (Ap. d. 17:11.) Ar laiku šīs pulcēšanās reizes sāka saukt par draudzes grāmatstudijām, bet tagad to nosaukums ir draudzes Bībeles nodarbības un tās norit valstības zālēs, esot klāt visai draudzei, nevis nelielās grupiņās ticības biedru mājās. Gadu desmitu gaitā šajās sapulcēs ir apspriestas dažādas grāmatas, brošūras un pat Sargtorņa raksti. Jau no pašiem pirmsākumiem tie, kas apmeklēja šīs sapulces, tika mudināti tajās piedalīties. Šīs sapulces ir  būtiski padziļinājušas mūsu zināšanas par Bībeli. Vai jūs regulāri gatavojaties draudzes Bībeles nodarbībām un piedalāties tajās tik lielā mērā, cik jums ir iespējams?

15. Ar kādu mērķi tika izveidota teokrātiskā kalpošanas skola?

¹⁵ Teokrātiskā kalpošanas skola. ”1942. gada 16. februārī, pirmdienas vakarā,” atcerējās Kerijs Bārbers, kas tajā laikā kalpoja Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka), ”visi brāļi no Bruklinas Bēteles ģimenes tika aicināti pieteikties kursos, kas vēlāk kļuva pazīstami kā teokrātiskā kalpošanas skola.” Brālis Bārbers, kas krietnu laiku vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli, šīs skolas izveidošanu nosauca par ”vienu no ievērojamākajiem notikumiem Jehovas attiecībās ar viņa tautu mūsdienās”. Šī skola tik ļoti palīdzēja brāļiem uzlabot mācītprasmi un iemaņas sludināšanā, ka 1943. gada sākumā draudzēm visā pasaulē pakāpeniski kļuva pieejama brošūra Course in Theocratic  Ministry (Teokrātiskās kalpošanas kurss). 1943. gada 1. jūnija Sargtornī bija teikts, ka teokrātiskās kalpošanas skolas mērķis ir palīdzēt Dieva kalpiem ”mācīties, kā kļūt par labākiem valstības vēsts sludinātājiem”. (2. Tim. 2:15.)

16., 17. Vai teokrātiskajā kalpošanas skolā varēja apgūt tikai praktiskas iemaņas? Paskaidrojiet.

¹⁶ Sākumā daudziem bija mokoši uzstāties lielas auditorijas priekšā. Kleitons Vudvērts jaunākais, kura tēvs 1918. gadā netaisnīgi tika ieslodzīts kopā ar brāli Raterfordu un citiem, dalījās atmiņās par to, kā viņš jutās, kad 1943. gadā bija iestājies teokrātiskajā skolā. ”Man bija ļoti grūti uzstāties ar runām,” stāstīja brālis Vudvērts. ”Man šķita, ka mana mēle ir kļuvusi stīva, mute bija pilnīgi izkaltusi un skaņas, kas nāca pār manām lūpām, bija kaut kas pa vidu starp rēcieniem un pīkstieniem.” Tomēr, uzlabojoties brāļa Kleitona oratora spējām, viņam bieži uzticēja teikt runas. Teokrātiskā skola viņam iemācīja daudz ko vairāk par praktiskām  iemaņām. Tā viņam iemācīja, cik svarīgi ir būt pazemīgam un paļauties uz Jehovu. ”Es sāku saprast, ka pats orators nav svarīgs,” viņš teica. ”Svarīgi ir tas, lai viņš labi sagatavotos un pilnībā paļautos uz Jehovu. Tad viņā varēs klausīties ar prieku un no viņa teiktā varēs kaut ko mācīties.”

¹⁷ Kopš 1959. gada pieteikties teokrātiskajā skolā tika aicinātas arī māsas. Māsa Edna Bauere dalījās atmiņās par reizi, kad viņa dzirdēja šādu paziņojumu kādā kongresā. ”Es atminos sajūsmu, ko tas izraisīja māsās,” viņa teica. ”Nu viņu iespējas bija kļuvušas plašākas.” Gadu gaitā daudzi brāļi un māsas ir izmantojuši iespēju pieteikties teokrātiskajā kalpošanas skolā un ļaut Jehovam sevi mācīt. Tagad mēs šādu apmācību saņemam darbdienu sapulcēs. (Nolasīt Jesajas 54:13.)

18., 19. a) Kā mēs tagad saņemam praktisku vadību sludināšanā? b) Kāpēc dziesmas ir neatņemama mūsu sapulču sastāvdaļa? (Sk. ” Izdziedāt patiesību dziesmās”.)

¹⁸ Kalpošanas sapulce. Jau 1919. gadā tika rīkotas sapulces, kuru mērķis bija organizēt sludināšanu. Tolaik šīs sapulces neapmeklēja visi draudzes locekļi — to darīja tikai tie, kas nepastarpināti bija iesaistīti literatūras izplatīšanā. Kopš 1923. gada kalpošanas sapulces notika reizi mēnesī, un tās bija domātas visiem, kas piederēja pie draudzes. 1928. gadā draudzes tika mudinātas kalpošanas sapulci rīkot katru nedēļu, un 1935. gadā Sargtornī visas draudzes bija aicinātas šīs sapulces balstīt uz informāciju, kas tika publicēta izdevumā Director (Vadlīnijas; pēc tam to sauca Informant [Ziņotājs], vēl pēc tam — Valstības Kalpošana). Drīz vien šīs sapulces regulāri notika visās draudzēs.

¹⁹ Tagad mēs praktisku vadību sludināšanā saņemam darbdienu sapulcēs. (Mat. 10:5—13.) Ja jūs saņemat savu sapulču darba burtnīcas eksemplāru, vai jūs to rūpīgi izpētāt un izmantojat tajā dotos ieteikumus kalpošanā?

20.—22. a) Kāpēc mēs pieminam Jēzus nāvi? b) Kā mums nāk par labu tas, ka mēs katru gadu apmeklējam Atceres vakaru?

²⁰ Jēzus sekotājiem bija teikts, ka viņiem līdz Jēzus atnākšanai jāatzīmē viņa nāve. Tāpat kā Pashas svinības, arī Kristus nāves atceres vakars ir gadskārtējs pasākums. (1. Kor. 11:23—26.) Uz to ik gadus pulcējas miljoniem cilvēku. Šis pasākums svaidītajiem kristiešiem atgādina par viņiem piešķirto godpilno iespēju būt valstības līdzmantiniekiem. (Rom. 8:17.) Savukārt citās avīs tas raisa dziļu cieņu pret Dieva valstības ķēniņu un uzticību tam. (Jāņa 10:16.)

²¹ Brālis Rasels un viņa biedri saprata, cik svarīgi ir atzīmēt Kunga mielastu, un viņi zināja, ka tas jādara tikai vienu reizi gadā. 1880. gada aprīļa Sargtornī bija teikts: ”Daudziem mums šeit, Pitsburgā, vairākus gadus ir bijis paradums.. pieminēt Pashu [Atceres vakaru] un baudīt simbolus, mūsu  Kunga miesu un asinis.” Neilgi pēc tam kopā ar Atceres vakaru tika rīkoti kongresi. Viens no šādiem kongresiem, kurā pirmo reizi bija apkopotas tādas ziņas kā, piemēram, klātesošo un kristīto cilvēku skaits, notika 1889. gadā, un to apmeklēja 225 cilvēki, no kuriem 22 tika kristīti.

²² Mūsdienās Atceres vakars vairs nav daļa no kongresa programmas, bet mēs aicinām visus, kas dzīvo mūsu draudzes teritorijā, pieminēt Jēzus nāvi kopā ar mums valstības zālē vai īrētās telpās. 2013. gadā Atceres vakaru apmeklēja vairāk nekā 19 miljoni cilvēku. Mums ir liels gods ne tikai pašiem apmeklēt Atceres vakaru, bet arī aicināt citus būt kopā ar mums šajā vissvētākajā vakarā! Vai jūs katru gadu ar entuziasmu aicināt uz Atceres vakaru tik daudz cilvēku, cik vien iespējams?

23. Ko jūs domājat par norādījumu pulcēties kopā?

²³ Uzticīgi Jehovas kalpi norādījumu pulcēties kopā neuzskata par apgrūtinājumu. (Ebr. 10:24, 25; 1. Jāņa 5:3.) Piemēram, ķēniņam Dāvidam ļoti patika doties uz Jehovas pielūgsmes namu, un jo īpaši viņam patika tur būt kopā ar citiem, kas mīlēja Dievu. (Ps. 27:4; 35:18.) To pašu var teikt par Jēzu — jau zēna gados viņš karsti ilgojās būt sava Tēva pielūgsmes namā. (Lūk. 2:41—49.)

24. Kādas iespējas mums paveras, ja mēs apmeklējam sapulces?

²⁴ Apmeklējot sapulces, mēs apliecinām mīlestību pret Jehovu un vēlēšanos stiprināt savus ticības biedrus. Tāpat mēs parādām, ka vēlamies dzīvot kā Dieva valstības pavalstnieki, jo to mēs mācāmies galvenokārt sapulcēs un kongresos. Turklāt mūsu sapulcēs mēs gūstam iemaņas un spēku, kas vajadzīgi, lai nepagurstoši pildītu vissvarīgāko darbu, ko mūsdienās vada Dieva valstība, — Jēzus Kristus mācekļu gatavošanu un viņu mācīšanu. (Nolasīt Mateja 28:19, 20.) Tas, cik dziļa ir mūsu vēlēšanās pulcēties kopā ar ticības biedriem, atklāj, cik reāla mums katram ir Dieva valstība. Vienmēr augstu vērtēsim mūsu sapulces!